“Gatavošanās neparedzētiem klimata apstākļiem.” Izrādes “Ēdenes dārzs” recenzija 2
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Dirty Deal teatro” izrāde “Ēdenes dārzs” ir viens no šīs vasaras blīvā kultūras piedāvājuma notikumiem, kas paplašina priekšstatu par “vasaras teātri” un tā iespējām.
Brīvdabā notiekošo viegla satura izklaides vasaras komēdiju, melodrāmu, koncertuzvedumu vietā šogad daudz ir tādu notikumu, kas, izmantojot dabisko vidi kā dzīvu dekorāciju, ir veltīti vēstures izpētei, konkrētas vietas antropoloģijai, dabas un cilvēka mijiedarbībai.
Ezers un upe, iela un ainava kļūst par daļu no iestudējuma ar iespēju izzināt pazīstamo no citāda skatpunkta, par mākslinieciska priekšnesuma savienojumu ar dabas skaistuma valdzinājumu, par atspērienu pārdomām par plašākām likumsakarībām un savu vietu tajās.
Paradīze Pārdaugavā
Ārpus telpām notiekošais ir atkarīgs no lietus un saules, tādēļ gatavošanās neparedzamiem klimata apstākļiem arī kļūst par daļu no piedzīvojuma. 12. augusta pēcpusdiena, kad dodos uz Latvijas Universitātes Botānisko dārzu Pārdaugavā, kur notiek režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Lindas Rudenes brīvdabas izrāde “Ēdenes dārzs”, ir bez nokrišņiem.
Selekcionētu koku apskautais ceļš uz izrādi līkumo gar krāšņi zaļojošiem puduriem un it kā starp citu ved arī gar vīģes koku. Tas ar vējā līksmi plīvojošiem augļiem atgādina par to biblisko paradīzes mītu, kur, padzīti no paradīzes, Ieva un Ādams savu kailumu sedz ar šī svētā koka lapām.
Vīģes koks un izvēlētā izrādes norises vieta saskan arī ar iestudējuma satura jautājumiem par ekoloģijas tēmu – vai mēs uz zaļās planētas jau dzīvojam kā paradīzē un vai mums pietiks gan spēka, gan atjautības, lai glābtu trauslo harmoniju no bojāejas?
Izrāde – provokācija
Kas katram paradīze – Lindas Rudenes luga piedāvā trīs atbildes un trīs vīriešu tipāžus, kuri mitinās vienviet līdz brīdim, kad viņus no ērtā zemes pleķīša gatavojas padzīt Ierēdne. Šajā vienīgajā sievietes tēlā, un tas noskaidrojās vēlākās sarunās pēc izrādes, autori identificē Zemeslodes simbolu.
Par to vizuāli signalizē kostīmu mākslinieces Elīnas Pērkones divdaļīgais kostīms ar zilu blūzi un samta zaļiem svārkiem, bet visādi citādi aktrises Antas Aizupes tēls atgādina tipiska ierēdņa uzvedību, kas izpilda uz papīra rakstīto uzdevumu. Daži neloģiskas uzvedības “izkritieni” – strauja temperatūras celšanās, iemīlēšanās no pirmā acu skata u. c. – izskatās kā improvizēta saspēle groteskas žanrā ar dīvainajiem trīs partneriem.
Arī tajos var saskatīt simboliski vispārinātu jēgu – lietuvieša, latvieša un igauņa tipus vai trīs Latvijas reģionu pārstāvju atpazīstamo runas veidu un uzvedības pazīmes. Katrs no kolorītajiem tipāžiem nodarbojas ar kaut ko sev personiski mīļu un vienlaikus it kā nozīmīgu.
Aktiera Jāņa Kroņa atveidotais Zigis saimnieko ar zaļo sertifikātu un viņa Apokalipses stunda izskatās kā spāņu kailgliemežu invazīvais uzbrukums. Iekšēju pasaules galu, šķiet, gaida Lotārs, kas tēva piemiņai par godu jau kuro gadu desmitu gatavojas pasaules uzvarai velosportā.
Aktieris Matīss Budovskis komiskās lomas atveidojumā pārsteidz ar artistismu, pārliecinoši rādot formā totāli aprobežotu tipu un domāšanā – absolūtas muļķības iemiesojumu.
Aktieris Ivars Krasts lieto klišejisku tēlu, kas, šķiet, atceļojis no Jaunā Rīgas teātra “Klusuma skaņas” izrādes ar hipijisko izskatu, bet vēl vairāk – garīgas tīrības un naivas pārliecības mesiānisku pārliecību.
Pārspīlējumi it visā rada komisku kopainu, ko var nosaukt gan par muzikālu kataklizmu vai ekofarsu. Arvīda Saulīša lipīgās melodijas un dziesmas ir papildu vērtība, kas, starp citu, plānota izdošanai atsevišķā mūzikas diskā.
Pašironija un sentiments mijas ar komiski intelektuālām sarunām. Tomēr attiecības starp košajiem tipāžiem ir vāji nolasāmas, var teikt, tāda netraucēta savstarpēja līdzās pastāvēšana.
Ierēdnes tēlā pagrūti uztvert vispārēju globālu sasilšanas apdraudētu Zemes simbolu, bet uzskatāmi simboliska ir scenogrāfes Austras Hauks izveidotā siltumnīca, kas pamazām, bet neapturami uzpūšas, līdzinoties gan milzu ūdens vilnim, gan grandioza izmēra plastikāta maisam.
Tajā ietilpst visi izrādes personāži, meklējot izeju no plastikāta labirinta, un, nepārprotami, plaukstas, kas izrādes finālā spiežas pēc palīdzības, izskatās kā ekodraudu plakāts.
Izrādes otrā daļa tapusi sadarbībā ar biedrību “Zaļā brīvība” un aicina uz sarunu par vides un klimata pārmaiņu problēmām, kas mūs sagaida nākotnē un notiek jau tagad.
Kultūras žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Eva Johansone ļoti atraisīti un dzīvi iesaista skatītājus gan izrādes apspriešanā, gan globālo aktualitāšu jautājumos.
Tā ir būtiska iespēja sadzirdēt un veidot savstarpēju uzticēšanos.
Un, lai gan izrādei netrūkst komikas un vieglprātības un tai nevar piemērot augstus estētikas standartus, notikumam kopumā ir vērtīga satura oderīte, kas, provocēta ar košu aktieru spēli, atklājas kopīgās diskusijās.
Un jautājums – vai paradīze var būt katram sava, ir atbildēts – planēta ir visiem viena.
