Guna Roze: “Katram sava čuhņa” 17
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tauta mīl un neaizmirst savus varoņus, jo īpaši mutvārdu folkloras veidotājus. Pietiek ar vienu spārnotu frāzi īstajā brīdī, bet neīstajā kontekstā, lai kļūtu nemirstīgs. Ne velti Baronu tēva Dainu skapis iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Un mēs neapstāsimies pie uzkrātā, mums ir vēl!
“Skaistums nāk no iekšām” – vai ko tādu iespējams aizmirst?! Tāpat “Aizver muti!” un “Laikam no sākuma jāierauj” – pamēģiniet pateikt vēl precīzāk! Ne mazāk lepojamies ar visaptverošajiem “Nothing special”, “Ļoti labi jūtos – es neko nejūtu!” un “Draugi, nav labi!” Noliecam galvu godīguma priekšā, jo ne katrs spēj publiski atzīt: “Es nevaru atcerēties, ko es runāju”, “Es darbojos kā saule uz tumsu” vai “Paprasiet man, kurā brīdī iestāsies pavasaris, es jums arī apsolīšu!” Mums pat bija prezidente, no kuras nekas neatkarājas.
Nav jau tā, ka tikai politiķi spējīgi uz daiļvārdību. “Man ir reāli virs vidējā,” sacīja mūziķis, kurš neaizvilka līdz politiķim. Bet nupat, patriotu mēnesī, latviešiem ir dāvāta vēl viena pērle – “čuhņa”. Tās autore ir pasaules metropoļu gaisu elpojušā latviešu sportista jaunapņemtā sieviņa. Ja nu kāds neatceras sākumu, tad pirmatskaņojums notika TV šovā un pilnā kontekstā skanēja šādi: “Mēs piedalījāmies izstādē “Baltic Beauty”, abi divi stāvējām pie letes, un reāli tur cilvēki brauca no kaut kādām čuhņām, kaut kādas Dobeles…”
Tā top vēsture! Kā raksta mediji: “Kambala pavērusi vārtus lokālpatriotisma lavīnai.” Tiesa, kas tiesa; es kā sveču kolekcionāre spiedzu no sajūsmas, ka nu varu lepoties: jā, manā kolekcijā ir “Čuhņas sveces”, bet dārzā šovasar iestādījām “Čuhņas ceriņus”.
Lokālpatriotisma jūtu vadīta, palielīšos arī ar čuhņu, kurā dzīvoju. Mums Tukumā ir laikam taču vienīgie lokālie prozas lasījumi Latvijā jeb “Čuhņas prozas fermentācija”. Un tieši šajā Kurzemes čuhņā radusies starptautiskā Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona”. Un, tā kā Kaspars saka: “Visa Latvija patiesībā ir čuhņa,” – nebaidīšos pieminēt arī brālības pilsētas.
Skat, vietā, kam Pāvils Rozītis veltīja savu slavenāko romānu “… puikas”, ir arī teātris, un tavu kaunu – tas velk uz labāko Latvijā! Katrs zina, kuras latviešu poproka grupas zvaigzne uzlēca Jelgavas čuhņā un ka tur divreiz gadā notiek gaistošās tēlniecības izstādes. Limbaži, mana mīļā dzimtā pilsēta! Nebēdājiet, ka jūsu piens nenāk no čuhņas! Novērtējiet, ka jūsu čuhņā šūpulis kārts arī Imantam Vanzovičam, Armandam Pučem un tam čalim… paga, kā viņu sauca? Ak, jā – Baumaņu Kārlim.
Lūkojam tālāk! Divas čuhņas – Tukums un Sigulda – nākamgad mēģinās iegūt UNESCO Radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētas titulu, bet Liepāja 2027. gadā būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Apskatīsim, kas notiek galējās čuhņās. Nez kāpēc tieši Daugavpilī ieriktējies pasaules līmeņa Marka Rotko mākslas centrs, Rēzeknē – koncertzāle “Gors”, bet Ventspilī visas pasaules literātu mīlētā rakstnieku un tulkotāju māja. Ak, jā, un tur atlaiž koncertzāles māksliniecisko vadītāju, jo viņš nedomā, kā čuhņā pienākas, – izpatīk Rīgas gaumei, draņķis tāds!
Kādas šausmas, gandrīz aizmirsu, ka Tukums taču ir arī mākslinieku čuhņa. Te dzīvojuši un radījuši Artums un Āriņš un joprojām rada dvīņi Ģērmaņi. Bet Saldū – tajā čuhņā – piedzima un gleznoja pats Janis Rozentāls. Neņemiet ļaunā, visas pārējās nepieminētās čuhņas! Ar jums, draugi, viss ir labi, viss very special!
Kas tad paliek Rīgai? Tā jau nav, ka nekas. Rau, patriotu mēnesī ar tādām pērlēm, ka zobus var izlauzt, vēsturē iegāja valsts televīzijas intervija ar Eiropas Centrālās bankas prezidenti. “Kustēsimies kopā caur dažādiem politikas miksiem”, “lecināt un atgriezt inflāciju”, “Krievijas karš tagad notiek. Un tas izstumj naftas cenas”.
Tautai bija dota iespēja sadzirdēt vēlamo, vai tāpēc vajadzēja pārtraukt līgumu ar ārpakalpojuma sniedzēju? Ak, jā, un Rīgā iznāk “Kultūrzīmes”, tātad – čuhņa. Visbeidzot, piedodiet – atvainojiet, ka tik bieži pieminēju Tukumu. Katram sava čuhņa tuvāka, saprotiet taču!
