Māris Zanders: “Neizraut” pētniekus no konteksta 1
Pirms četriem gadiem, 2016. gada jūnija sākumā, Lielbritānijas valdības ministrs Maikls Gouvs intervijā telekompānijai “Sky News” atbildot uz lūgumu nosaukt ekonomistus, kuri atbalsta valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, atcirta, ka “cilvēki šajā valstī ir jau gana dzirdējuši ekspertus” (“had enough of experts”).
Gouvs, kaut arī cita ministra postenī, joprojām ir britu valdībā, tikai šis kabinets uzsvērti ieklausās ekspertu viedoklī un eksperti ir kļuvuši par publiskām figūrām, kuru autoritāte dažbrīd ir lielāka nekā politiķu.
Latvijā šādas tik varenas svārstības politiķu attieksmē pret ekspertiem nav novērotas, tomēr skaidrs, ka diskusijās par ierobežojumu saglabāšanu vai atcelšanu agri vai vēlu parādās jautājums par ekspertu viedokļa svaru lēmumu pieņemšanā. Preses konferencē pēc valdības sēdes 5. maijā premjers pauž, ka “diskusijā ar ekspertiem mēģināsim izprast, kas ir tas pareizais līdzsvars”, veselības ministre norāda, ka
pandēmijas izraisīta krīze varbūt būs izgaismojusi ekspertu intelektu, “kas Latvijā līdz šim ir bijis nepietiekami izmantots”,
savukārt Saeimas deputāte Linda Liepiņa šonedēļ kādā televīzijas raidījumā saka – “visu cieņu infektologiem, bet viņiem nevajadzētu vadīt Latvijas valsti”.
Manuprāt, pretrunas nav kaut vai tā iemesla dēļ, ka, lai gan paziņu lokā ir daudz akadēmisko aprindu pārstāvju, neesmu starp viņiem novērojis vēlmi kļūt par “pelēkajiem kardināliem” politisko lēmumu pieņemšanā. Cita lieta, un to es gribētu uzsvērt kā šī teksta pamatdomu – tāpat kā politiķiem ir tiesības rīkoties pretēji ekspertu ieteikumam, ekspertiem ir tiesības neslēpt savu nepiekrišanu politiķu lēmumam.
Nav tā, ka jābūt pilnīgai vienprātībai,
un, ja tāda vismaz publiski netiek pausta, tad kāds ir “sliktais” – vai nu politiķi, vai arī eksperti, kuri, lūk, kavē normālas dzīves atsākšanos. Politiķu motīvus neapskatīšu, mēģināšu savas izpratnes robežās paskaidrot pētnieku domāšanas loģiku.
Pētnieki cenšas noskaidrot faktus. Piemēram, 6. maijā Čehijā tika publiskoti rezultāti 23. aprīlī veiktajai liela apmēra seroloģiskajai testēšanai “uz” konkrētu antivielu klātbūtni. No 26 549 testiem pozitīvi bijuši tikai 107. Jautājums: kurš un kā šādus faktus interpretē? Var teikt, ka, lūk, savlaicīgi noteiktie ierobežojumi panākuši, ka tikai 1,48% (Prāga) – 5% (citas pilsētas) no ļaudīm ir līdz šim nonākuši saskarsmē ar Covid-19, tas ir teicami, turpinām ierobežojumu atcelšanu.
Tikpat labi var teikt, ka, tieši otrādi, tātad sliktākais vēl ir priekšā, attiecīgi… Ņemot vērā, ka ziņa jauna, neesmu izsekojis, kādas būs politiķu interpretācijas Čehijā, tomēr pieļauju, ka tās var būt atšķirīgas. Tajā pašā laikā esmu diezgan drošs, ka zinātnieki Čehijā vispār nevēlas iekļauties interpretāciju cīņās, viņus vairāk interesē maksimāli palielināt pieejamo faktu daudzumu. Un arī Latvijā nav prātīgi ekspertus dzīt stūrī, pieprasot vienu un tikai vienu nepārprotamu interpretāciju kādam faktu kopumam (“900 saslimušie – tas ir daudz vai maz?”).
Pētnieki ne tikai ir piesardzīgi pret viņu paustā izmantošanu politisko lēmumu pieņemšanā, viņi pamatoti ir bažīgi par viņu paustā “izraušanu” no konteksta vispār.
Piemēram, Lielbritānijā visādi informatīvās telpas iemītnieki apgalvo, ka, lūk, starp ar Covid-19 sasirgušo un mirušo lielākā vecuma grupā ietilpstošajiem divas trešdaļas tāpat būtu tuvākā gada laikā miruši citu iemeslu dēļ, un atsaucas uz valdību konsultējošā epidemiologa Nīla Fergusona atzinumiem (Fergusons gan citu iemeslu dēļ šonedēļ padomdevēja posteni pameta).
Pirmkārt, Fergusons tā gluži nav teicis – pārbaudīju. Otrkārt, pat tad, ja pētnieka izteikumi nebūtu ļoti brīvi interpretēti, skaistums, ja tā var teikt, ir tajā, ka interpretāciju nekavējoties pārbaudīja eksperti no Skotijas augstskolām, analizējot datus no Itālijas un Lielbritānijas, un nonāca pie atšķirīgiem secinājumiem.
Tā ir zinātnes būtība – būt skeptiskiem, pārbaudīt apgalvoto vēl un vēl, tādēļ ir bezjēdzīgi pārmest ekspertiem “neskaidrību” viņu publiskajos komentāros.
Neatkarīgi no tā, kāds šodien būs valdības lēmums par ierobežojumu režīmu un kāda būs publiskā retorika, aicinu atcerēties, ka pētnieki un eksperti nav politiskās varas sastāvdaļa.
