– Šodien Sv. Pētera baznīcā atklāj jūsu gleznu izstādi. 13
– No manis tur maz. Galvenais jau draugi. Izstādi tā arī sauc – “Jānis Streičs un viņa draugi”. Mana jubileja ir kā iemesls latviešu glezniecības retrospekcijai. Tur ir Džemma Skulme, Uldis Zemzaris, Laimdonis Grasmanis, Osvalds Zvejsalnieks, Jānis Anmanis, Lilita Postaža, vairāki mākslinieki no Lietuvas, mūsu tēlnieki Evija Upeniece un Vija Dzintare… Var jautāt – kāpēc Pēterbaznīcā? Man bija jaunu dienu sapnis nokļūt Rīgā kā māksliniekam. Bet nesanāca, aizgāju neceļos. Nu mūža beigās kā tāda pīpenīte vai ērkšķis esmu iespraucies rožu dārzā (pasmaida). Kad vakar iegāju dievnamā ielūkoties, vai elpa aizrāvās – kāds krāšņums, ap simt darbu, izcilības… Vai pilnīgi apraudājos.
– Vai kāda no jūsu gleznām atsauks atmiņā arī kādu no Jāņa Streiča filmām?
– Varbūt varēs atpazīt Rūdolfa pagalmu no “Rūdolfa mantojuma”. Krāsu kasti biju paņēmis līdzi arī, kad filmējām “Cilvēka bērnu”. Tur vienu darbiņu uztaisīju, Zvejsalnieks piepalīdzēja ar labiem padomiem, bet tā glezniņa nu ir Vācijā.
– Pirms vairākiem gadiem tepat “Latvijas Avīzes” redakcijā dalījāties savās pārdomās, kā jums kā režisoram, rīkojot Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula 75. dzimšanas dienas svinības Dailes teātrī, iekārtot tā, lai abiem leģendārajiem māksliniekiem nesastieptu milzu ziedu klēpjus, bet kā gaiļa zupai sanestu pa kripatiņai praktiskākai vajadzībai, Vijai Artmanei toreiz verandai vajadzēja jaunus stiklus. Kādu dāvanu gribētu saņemt jūs pats?
– Tā nu ir: man kremt krāšņajām ziedu kompozīcijām un vienam pasniegšanas mirklim tērētā nauda. Pēcāk kaudzē kā uz kapa vai kā skābbarības guba. Nav kur likt, nezini, kurš ko dāvinājis. Rēzeknē arī netiks rīkota milzu sveicēju rinda. Kā lielākā dāvana ir paši cilvēki, kas būs atnākuši. Un vēl, protams, skaista dāvana ir tas, ka sarīkojums notiks Rēzeknes “Gorā”. Jo tā caur mani tiktu godināta visa Latgale. Pagājuši 65 gadi, kopš še pirmoreiz ierados – ar koka lādīti ratos pārbraucu pāri upītei tai vietā, kur nu “Gors”. Tilts bija sabombardēts. Pilsēta drupās. Biju ieradies kārtot eksāmenus Pedagoģijas skolā… Tur mana agrā jaunība…
Svinēt astoņdesmito dzimšanas dienu Latgalē ir liela likteņa dāvana, kuras priekšā viss cits nobāl. Un vēl es ceru, ka mana jubilejas gada norise iezvanīs Latgales apvienošanas simtgades kongresu, kas notiks 2017. gadā. Tā simtgade patiesi jāatzīmē, jo tur sākās Latvijas valsts. Doma lauza sev ceļu jau agrāk – Latvijas pirmajā atmodā, bet pirmais vārds par vienotu Latviju izskanēja tur, Latgalē, un tam sekoja darbs – valsts proklamēšana Rīgā. Skaisti!
