– Kad būs “Rūdolfa mantojuma” otrā daļa? 13
– Nezinu. Es jau nefilmēju sev.
– Tas pats par sevi saprotams. Filmu gaida skatītāji.
– Meli. Negaida! Kad medijos parādījās ziņa, ka Nacionālā kino centra projektu konkursā man finansējums nav piešķirts, ka esmu palicis “aiz borta”, vai es no mīļās nācijas tiku sagaidījis kaut vienu atbalsta vēstulīti vai publisku pieprasījumu pēc filmas turpinājuma?! Nē! Nāves klusums kā bēru namā. Jā, uz ielas satiekot jau viens otrs apvaicājas – kā tad būs ar filmu. Tauta gaida un tā tālāk. Izlikšanās. Brīdi bija paskumji. Bet atjēdzos un pagāju malā. Un tagad pat esmu priecīgs par notikušo un re, cik skaisti sadarbojos ar kino centru, ar kuru man ir fantastiski jaukas un radošas attiecības. Un dvēselē miers un apskaidrība. Es negribu to ārdīt.
– Nu ja, pie vainas atkal sen deldētais naudas trūkums…
– Leģenda! Naudas trūkums ir mums uzspiests mierinājums. Un nezinātāju pārliecība, ka vaina ir tikai tur. Savienības laikos, kad mēs bijām “Goskino” tirgus sistēmā, Latvijas filmas gaidīja 130 000 Vissavienības kinoteātru. Ja no katra valsts kase būtu saņēmusi tikai trīs rubļus, “Limuzīna” izdevumi tiktu segti. Filmas izmaksa bija 340 000 rubļu. Valsts filmu ražošanai iedalīja 100 miljonus. Ieņēmums bija viens miljards! Desmitkārtīga peļņa! Mēs Krievijai bijām Eiropa un mūs skatījās miljoni. Bet sagruva PSRS un tai līdzi visa “Goskino” sistēma. Tirgus dod naudu. Tas jāsaprot vispirms. Un tikai tad jāraud par to, ka valsts nedod. Valsts dotācijām jābūt un – lielām. Bet tas taču nenotiks!
Ir jau mums jauni, talantīgi, spēcīgi režisori, taču viņi laužas katrs par sevi, plēšas vairākos darbos… Es piedalos vērienīgajā Latvijas simtgades kinoprojektu atlases žūrijā. Un mani iepriecina jauno cilvēku dziņa izteikt sevi tautas likteņstāstos. Kaut izdotos! Tikai kur tas paliks, kur nokļūs, kas skatīsies?
Kāda var būt kino nākotne, ja nav tirgus? Filmas neved ragaviņās pie Eifeļa torņa, kur kāds latvju censonis skaļi piedāvās savu produkciju. Kinoteātros nelaidīs, jo tiem līgumi ar varenām distribūcijas firmām. Un tās konkurentus necieš. Kas to lietu varētu labot? Ne ministrija, ne kino centrs. Nē! Tas ir tikai pašu producentu rokās. Un tas ar laiku notiks, un te iesakņosies kāda varenas kinokompānijas filiāle. Nesen virmoja politiskās kaislības ap “Dvēseļu puteni”. Tiku uzaicināts kā konsultants. Tur ir noticis kaut kas ačgārns. Saeima varētu izdalīt naudu īpašam pasūtījumam. Kā to darīja senos laikos. Kad vajadzēja uzgleznot Jaunavu Mariju, Svētais Krēsls nebija tik aprobežots, ka deva to darīt jebkuram mūkam, bet meklēja talantu ārpus klostera. Viņi necerēja uz to, ka Dievmāte iedvesmos jebkuru un taps šedevrs.
Bet mūsu Saeima dzīvo pārliecībā, ka tā var notikt un viņiem nav no svara, kurš gleznos. Šoreiz filmēs. Ka tik “Dvēseļu putenis”, ko lielais vairums nav lasījuši. Kā jums liekas, kāpēc savulaik mēs – Aloizs Brenčs, Rolands Kalniņš, Pēteris Krilovs, Gunārs Piesis, Oļģerts Dunkers – šo Grīna romānu nebijām pamanījuši un izmantojuši filmai? Tādēļ, ka tas nav kinematogrāfisks! Tā tas ir. Turpretim “Mērnieku laiki” un “Zvejnieka dēls” bija ekranizēti pa divi lāgi. Ne romāns, bet scenārijs vajadzīgs, un tas jāpasūta tam, kas to pratīs uzrakstīt.
Bet nepārprotiet, es vairs nealkstu pēc filmas. Varbūt man paveicies tādēļ, ka neliku visu uz vienas kārts, nekad neesmu teicis, ka bez kino nevaru dzīvot. Es dzīvē pieprotu arī daudz ko citu. Taču kino mani ievirzīja liktenis, un es tam esmu ļāvies… Bet varbūt man vajadzēja vairāk rakstīt? Varbūt kā filmā “Teātris” saka Rodžers – varbūt man vajadzēja kļūt par garīdznieku? Daudzi patiešām teikuši, es būtu labs mācītājs… Man allaž trūkst laika pabeigt vismaz jau iesāktās grāmatas. Jo kas tad uzrakstīs par mūsu kino censoņiem, par manu Preiļu novadu, jo to, ko zinu es, nezina neviens. Tas mani aicina vairāk nekā kino. Domāju par cilvēkiem, personībām, bagātībām, kas bijuši man līdzās. Manas krustmātes Lūcijas Volantas onkulis bija pirmās brīvvalsts labklājības ministrs, kā mazs puika no bērna kājas atceros latviešu neiroķirurģijas pamatlicēju Kārli Arāju, atceros savus skolotājus, kuri tagad iekļuvuši enciklopēdijās. To visu apkopot, izlikt grāmatā ir tāds nebeidzams darbs. Bet cik nu būs, tik būs.
