– Filmas “Teātris” pievilcības noslēpums lielā mērā slēpjas arī “autorā”, jūsu tekstā, kas skan aizkadra balsī. No kā tas atkarīgs, izmantojat kādā filmā šo paņēmienu vai ne? 13
– Paldies, ka novērtējāt! Reti kurš to saprot. Ne jau Streičs uz ekrāna, bet autors kā aktrises personības alter ego ir filmas panākumu atslēga. Es taču sākumā atteicos, jo negribēju filmēt šo pliekano sižetu par mīlas trijstūri. Līdz atradu atslēgu – un tā ir personības duālisms. Paskatieties finālu ar sarkano lakatiņu bez autora aizkadra teksta! Un tā daudzās vietās. Kaut Vija bija fantastiska aktrise.
“Rūdolfa mantojumā” aizkadrā runāju tādēļ, ka filmā ir vien trešdaļa no tā, ko es būtu vēlējies pateikt. Vēl šo paņēmienu izmantoju arī “Rudens rozēs”. Un, ja godīgi, tā ir arī tāda viltība. Ja kaut kur kaut kas nav īsti sanācis, ar aizkadra tekstu var mēģināt panākt, lai skatītājs domā, ka viss filmā redzamais ir tieši tā, kā bija iecerēts, bet ne jau vienmēr sanāk… Tas rožainākais sapņu laiks ir scenārija tapšana. Filmēšana ir viena vienīga vilšanās, kad šķiet, nekas nesanāk, tā, piemēram, filmējot “Cilvēka bērnu”, man pat likās, ka esmu pievīlis visas Klīdzēja cerības. Un tad mani atkal aizrauj filmas montēšana un skaņošana, kad viss tavās rokās, viss vēl glābjams un veidojams.
– Kā jums pašam šķiet, kur slēpjas “Limuzīna” pievilcība, ka filmu televīzijā rāda un tauta skatās vai katros Jāņos?
– “Limuzīna” popularitāte jau patiesībā nav mans, bet nācijas nopelns. Latvieši ierauga sevi gluži kā spogulī un redz, ka pie visiem trūkumiem mums nav iemesla mocīties ar mazvērtības kompleksiem, jo pie zināmiem grēciņiem mēs tomēr esam viena jauka tauta, kuras ētikas saknes ir dziļas un spēka pilnas. Īsta literatūras pērle ir Māras Svīres stāsts, pēc kura veidots filmas scenārijs. Tur jau viss iekodēts, no turienes visa latviskā dzīvošana. Kad dzirdu uzslavas, jūtos neērti, ka tās tiek adresētas man. Tāpēc, jo tālāk skrien laiks, jo lielāka pateicība man jāsaka viņai.
– Māras Svīres literārais scenārijs esot bijis asāks. Tajā šķelme Lāsmiņa ar Ulda Dumpja atveidoto varoni ne vien nevainīgi koķetē, bet nakti arī pārlaiž…
– Jā, rakstnieces scenārijs bija šerpāks. Bet pat labi, ka Maskava tur dažas vietas izgrieza. Ja ne, vai gan mēs tagad tik sirsnīgi par Ulda Dumpja varoni tā smietu, vai mūs tā uzjautrinātu viņa kā tāda maza šuneļa lēkāšana riņķī un apkārt Lāsmiņai? Ja tā lieta abiem būtu vērsusies nopietna, filma būtu pavisam citā žanrā…
