– Kuras no lomām, ko esat dziedājusi līdz šim, jums ir vistuvākās un kādēļ, un varbūt ir kāda loma, kura devusies īpaši grūti? 8
– Katra loma man ir īpaša un mīļa ar kaut ko savu. Sevišķi konkrētajā brīdī, kad tā tikusi iestudēta. Būdama brīvmāksliniece, es varu izvēlēties dziedāt tikai tās lomas, kuras patiešām vēlos, līdz ar to katra no tām man sagādā ārkārtīgi lielu prieku. Jāatzīst, ka ir lomas, kas ir nedaudz iemīļotākas vien tāpēc, ka ar tām saistās patīkams un aizraujošs darba process, tuvs režisora skatījums un augstvērtīgs muzikālais atskaņojums. Ir lomas, piemēram, Marfa Rimska-Korsakova operā “Cara līgava” un Bibliotekāre Ērika Ešenvalda operā “Iemūrētie”, kas caur savām noskaņu transformācijām mani ir emocionāli lauzušas un mocījušas, bet atklājušas manā balsī un emocionālajā pieredzē daudz jaunu krāsu. Savukārt Suzanna Mocarta operā “Figaro kāzas” ir mana visvairāk dziedātā loma un atveidota dažādos iestudējumos, bet tā nekad neapnīk, jo es katrā izrādē atklāju ko jaunu gan savā tēlā, gan saspēlē ar kolēģiem. Kādā brīdī izrāde, šķiet, sāk dzīvot pati savu dzīvi un mēs – tai līdzi. Nenoliedzami, baroka laika repertuārs un Mocarta operas man ir vistuvākās. Bet es neatsaku arī citus interesantus piedāvājumus, kas atbilst manai balsij, pat ja zinu, ka man nāksies pastrādāt ārpus savas komforta zonas.
– Vai varat atklāt kādu no savām sapņu lomām, kuras noteikti gribētos kādreiz nodziedāt, un atkal – kādēļ? Un – vai ir kāda koncertzāle, opernams, uz kura skatuves jums ļoti gribētos nokļūt?
– Te es varētu runāt ne tikai par operu lomām, bet arī par kamermūzikas programmām, vokāli simfoniskās mūzikas skaņdarbiem un solo koncertu programmām, lai iepazīstinātu klausītājus ar jauniem atklājumiem senajā mūzikā. Man nekad nav bijusi kāda viena sapņu loma, jo man šķiet, ka tiekšanās pēc kādas sapņu lomas var draudēt ar rutīnu. Es negribētu koncentrēties uz vienu lomu, vienu teātri, tā varbūt palaižot garām daudz citu jauku iespēju un skaistas mūzikas. Cilvēkam ir tendence žēloties par to, kā viņam nav, un aizmirst priecāties par to, kas viņam ir. Lomas, kuras esmu vēlējusies dziedāt, pie manis agrāk vai vēlāk ir atnākušas. Ticu, ka tā būs arī ar vairākām Mocarta operu lomām, kas man ir tuvas. Ļoti vēlētos kādreiz nodziedāt arī Popejas lomu Monteverdi operā “Popejas kronēšana”, kurai ar vienu skaistu duetu jau esmu pietuvojusies šī gada Senās mūzikas festivāla koncertā Rundāles pilī kopā ar Sergeju Jēgeru.
– Par sapņiem un ambīcijām: diezgan daudzi Latvijas mūziķi pazīstami pasaulē, tostarp, kā labi zinām, vairākas operdziedātājas droši var dēvēt par pirmā lieluma operdīvām. Kā jums šķiet, kas tam par iemeslu, ka tik ļoti nelielā valstī kā Latvija radušies tik daudzi spoži mūziķi?
– Latvieši ir dziedātāju tauta, bet liela nozīme, protams, ir bijusi arī katra konkrētā mūziķa ceļam, studējot ārvalstīs vai veiksmīga sadarbība ar ievērojamiem pasaules līmeņa mūziķiem un diriģentiem. Latvijā ir pieejama augstvērtīga muzikālā izglītība, bet, manuprāt, liela nozīme ir arī vecāku ticībai savam bērnam un gādībai par viņa talanta attīstīšanu, ko esmu pieredzējusi gan savā, gan sava vīra ģimenē. Tālākie mūziķa ceļi – tuvāki vai tālāki, jau ir atkarīgi no daudziem maziem faktoriem, kas veido lielo stāstu, un katram mums ir savs stāsts. Un kurš gan var pateikt – labāks vai sliktāks?!
ELĪNA ŠIMKUS
Dzimusi 1982. gada 2. novembrī Neretā, precējusies ar pianistu Vestardu Šimku.
Ieguvusi bakalaura grādu operdziedāšanā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un maģistra grādu izpildītājmākslā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā Oslo.
No 2006. līdz 2009. gadam vairākkārt piedalījusies prof. Monas Julsrū baroka mūzikas semināros.
Piedalījusies Frīdemana Roliha (Vācija), Elizabetes Norbergas-Šulcas (Itālija), Barbaras Dobretsbergeras (Austrija) un Rodžera Viņjola (Lielbritānija) meistarklasēs.
Kā viessoliste uzstājusies opernamos Francijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā.
Elīna Šimkus ir VII Starptautiskā Klaudias Taevas konkursa jaunajiem operdziedātājiem laureāte (Pērnava, Igaunija 2011).
