Katram no mums ir savs stāsts. Elīna Šimkus 8
Senās mūzikas festivāla programmā 7. jūlijā Sv. Pētera baznīcā skanēs Henrija Pērsela opera “Didona un Enejs”, kurā titulomu dziedās ELĪNA ŠIMKUS.
– Šī nebūs ne tuvu pirmā reize, kad piedalīsieties Senās mūzikas festivālā. Divdaļīgs jautājums: vai atminaties, kā iepazināt šo festivālu – iespējams, vēl kā klausītāja, – un kas jūs pašu valdzina baroka laika mūzikā?
Elīna Šimkus: – Nākamajā vasarā apritēs desmit gadi, kopš uzstājos Senās mūzikas festivālā un kopš mana interese pastiprināti ir saistīta ar seno mūziku. Ne visi šie gadi ir bijuši veltīti tikai un vienīgi senās mūzikas dziedāšanai, bet, lai arī kur mani ceļi vestu mūzikā, vairāk vai mazāk tie tomēr ir bijuši ap seno mūziku.
2008. gadā, kad vēl studēju maģistrantūrā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā, maestro Māris Kupčs man piedāvāja dziedāt Atlantas lomu Hendeļa operas “Kserkss” koncertiestudējumā Mazajā ģildē, kam ar prieku piekritu. Tā bija mana pirmā tikšanās ar seno mūziku, un toreiz es vēl nenojautu, ka interese par seno mūziku kļūs par manu sirdslietu. Vēl jo vairāk – šobrīd esmu pabeigusi pirmo maģistrantūras studiju gadu JVLMA Senās mūzikas katedrā un varu apgalvot, ka gads ir bijis aizraujošs un jaunām zināšanām bagāts.
Man ir paveicies ar brīnišķīgiem pasniedzējiem, kuri man ir atklājuši jaunu pasauli daudzu gadsimtu mūzikas vēsturē, un tas, ko studijās apgūstu, mani patiešām interesē. Priecājos, ka varu studēt sava prieka pēc. Šo gadu laikā esmu iestudējusi vairākas operu lomas, nodziedājusi divas solo koncertu programmas un piedalījusies daudzu citu skaņdarbu atskaņojumos. Senajā mūzikā mani valdzina izsmalcinātība, nianses, dažādība, arī pārsteiguma momenti, ko sniedz improvizācijas. Mani saista pati mūzika, kā tā skan patiešām lielisku interpretu atskaņojumā, un liela nozīme ir arī jaunatklājumiem, kad izdodas atrast ko pasakaini skaistu un līdz šim nedzirdētu. Piemēram, savu pagājušā gada solo koncerta programmu veidoju no pirmatskaņojumiem Latvijā, iekļaujot vien pāris atpazīstamākus skaņdarbus un piedāvājot klausītājiem ko nedzirdētu.
– Par Didonas lomu: pati opera samērā nesen piedzīvojusi popularitātes atdzimšanu. Cik sarežģīti ir iejusties faktiski alegoriskā tēlā, kurš balstās vēl senākā literārā darbā?
– Jā, pēc nepelnītā aizmirstībā pavadītiem teju 100 gadiem Pērsela opera “Didona un Enejs” 20. gadsimta sākumā tomēr atgriezās pie klausītājiem. Didonas lomu pirmo reizi iestudēju pagājušā gada vasarā Itālijā, Taino mūzikas un mākslas festivāla ietvaros. Izrāde notika gleznainā Madžores ezera krastā, brīvā dabā, saulrietā, kas visam pasākumam piešķīra īpašu burvību – tiešā un pārnestā nozīmē, ņemot vērā, ka izrādē tiešām darbojas arī burve un raganas. Operas librets aizgūts no Vergilija slavenā eposa “Eneīda”, kas vēstī par trojiešu karotāju Eneju un viņa ceļojumiem. Didona savukārt ir bijusi Kartāgas (mūsdienu Tunisija Āfrikā) dibinātāja un pirmā valdniece.
Ar šo lomu saistās vairāki izaicinājumi. Pirmkārt, tā rakstīta liriskam mecosoprānam, līdz ar to man bija interesanti vokāli tehniski atklāt līdz šim savā balsī neizmantotus resursus, zemākas notis un dziļākas, sulīgākas krāsas. Otrkārt, Didona mirst salauztas sirds dēļ, kas man bija nākamais izaicinājums – to saprast un mēģināt izjust. Pētot Didonas tēla pārdzīvojumus, es saprotu, ka viņu pazudina ne tikai nelaimīga mīlestība, bet arī lepnums, kauns un aristokrātiskā stāja. Kā valdniece viņa īpaši krasi izjūt pazemojumu savas tautas priekšā, kad Enejs, būdams vienkāršs karotājs, viņu ir savaldzinājis un pametis.
– Kas jums kopumā palīdz atrast lomas atslēgu, vai ir kāds noskaņošanās paņēmiens, ko izmantojat?
– Jebkurai lomai, arī Didonai, man palīdz noskaņoties divas lietas. Tas ir izzināšanas process par attiecīgo personāžu, ko daru pamatīgi un ar lielu interesi, un tā ir personīgā pieredze – reāla vai sajūtu un iztēles līmenī. Patiesi mēs varam piešķirt lomai tikai tik daudz, cik ir mūsos pašos.
