Aivars Eipurs: Katram lemtais laiks 0
Man uz galda stāv grāmata. Gunāra Janovska pēdējais romāns “Pilsēta pie upes”, kuru kā allaž šādos gadījumos, proti, filma taču nodrošina grāmatas pirkšanu, mudīgi laidusi klajā izdevniecība “Jumava”, kā parasti nepiedodami neuzrādot romāna pirmizdevuma gadu.
Lasu lēnām, izbaudot šo šķietami vienkāršo, nesarežģīto stilu. Grāmata par sarežģītu, smagu laika posmu 20. gadsimtā.
Nesen biju arī uz Viestura Kairiša filmu, kuras pamatā ir šis romāns, filmu, kuras nosaukums ir latgaliešu valodā, un tajā arī tiek runāts latgaliski. Taču tas svarīgi Kairišam un latgaliešiem, man mazāk, jo galvenais šajā filmā tomēr bija nevis latgaliešu valoda, kas, protams, deva daļu kolorīta, bet
vienkārša cilvēka pastāvēšana straujās un nežēlīgās varas maiņās,
pie kam varonis tieši iesaistīts jaunā laika noformēšanā, proti, viņš ir mākslinieks amatnieks, kurš raksta, zīmē un krāso arī nosaukumus dažādu varu apliecinājumam.
Režisora Dzintara Dreiberga “Dvēseļu putenis” atstāja uz mani negaidīti pārliecinošu iespaidu, tādēļ filmas “Piļsāta pi upis” noskatīšanos gribēju atvirzīt uz tālāku laiku. Taču laikam kvalitatīvu vēsturisku latviešu filmu deficīts manī joprojām pastāv, un skriešiem aizskrēju noskatīties.
Ja par Kairiša daiļradi, tad jāteic, ka filma “Melānijas hronika” bija spēcīgāka. Ja par šo filmu – tā nedaudz atgādināja Streiča filmu stilistiku, tikai tēma cita. Mūzika traucēja.
Ne īsti latgaliska, ne krieviska un nemaz ne Kusturicas vai Bregoviča mūzikas līdziniece, kā daži apgalvo.
Uzbāzīga, ne kā “Dvēseļu putenī”, kur mūzika netraucēja, tātad laikam tur bija labāka.
Pārāk ekspluatēts filmā bija Gundara Āboliņa atveidotais tēls ebreju veikalnieka, Zislas tēva, lomā, gandrīz sacenšoties ar Sīmaņa filmu “Tēvs Nakts”, jo nav pārliecības par attiecīgo proporciju filmas vēstījuma kontekstā.
Paša aktiera popularitāte gan traucēja mazāk nekā Mārtiņa Vilsona atpazīstamība “Dvēseļu putenī”.
Mazāk zināmu aktieru izmantošana ir pateicīgāka; patika čehu aktrises svešums Zislas lomā. Taču kaut kur tiem labajiem aktieriem jāspēlē, vai ne?
Galvenās lomas tēlotājs, tāpat kā viņa līdzinieks “Dvēseļu putenī”, gan lielisks tīrradnis.
Pārsteidza Dantes “Dievišķās komēdijas” greznais sējums, kurš tiek iespiests ebreja rokā, viņam pozējot gleznai. No kurienes tas tika pēkšņi izrauts, kā no debesīm nomests, vai, gluži otrādi, kā burkas vāks, kuru paņem no pieliekamā?
Labs draugs sociālajā tīklā pauda nožēlu par to, ka… Citēju: “Kāpēc Ansis nedomā? Nemaz necenšas saprast, kas notiek? Kāpēc viņam ir vienalga, ko viņš daiļi uzkrāso? Ka tikai paliek dzīvs. Tas taču, man šķiet, ir pārāk maz cilvēka cienīgai dzīvei. Bija taču arī tolaik ceļi, piemēram, Konstantīna Čakstes ceļš. Bija laikraksti, grāmatas.”
Pirmais, kas nāk prātā atbildot, ir, ka
tāda nu reiz ir Gunāra Janovska daiļrade, viņa piedāvātais īstenības redzējums un viņa patiesums.
Tieši Gunāra Janovska romāni man, piemēram, palīdzēja nokratīt plīvuru no idealizēta skatījuma uz latviešu izsišanos un tikšanu uz augšu brīvajā pasaulē. Ka visi nebūt nebija tik veiksmīgi kā Vaira Vīķe-Freiberga Kanādā vai Vilis Vītols Venecuēlā. Tāpat arī šajā romānā cilvēks ir tāds, kāds viņš ir.
Attaisnojot Ansi, varu piebilst, ka viņš gan neatsakās no savas profesijas varas maiņās, taču slēpj ebreju meiteni un arī atsakās no dažiem varas pārstāvju piedāvājumiem, kas drošinātu ērtāku izdzīvošanu.
Piekrītu citam viedoklim, proti, ka Ansis nebūt nav vārgs.
Pie visa jāatceras, ka režisors nesniedz vēstures kopiju, bet realizē savus mākslinieka mērķus.
Tajā pašā vakarā, kad biju uz Kairiša filmu, “LTV1” rādīja Kusturicas filmu “Satikšanās uz Piena ceļa” (2016). Noskatījos arhīvā. Izcila, tonalitāte iztālēm atgādināja Paradžanova daiļradi un labāka par paša Kusturicas “Melnais kaķis, baltais kaķis”.
Laikam taču tāpēc, ka šoreiz paša režisora scenārijs, kurā ielikta dziļi personiska attieksme pret pasauli un mīlestību. Filma par karu mums daudz tuvākā pagātnē, kurā Latvija, paldies Dievam, no tā šausmām tikusi pasargāta.
