Modē sveces no augu un dzīvnieku taukiem 2
1960. gadā, kad uzbūvēta sveču rūpnīca, Dobele kļuva par Latvijas sveču galvaspilsētu. Pēc valsts neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā uzņēmums sāka ciešu sadarbību ar sveču ražotājiem un tirgotājiem Dānijā, izveidojot sākumā kopuzņēmumu. Vēlāk vienā teritorijā atradās pat divi dāņu uzņēmumi, kas centās viens otru “apēst”. Ar tiesas lēmumu tos pašķīra 100 kilometru attālumā vienu no otra – SIA “Baltic Candles” palika Dobelē, “Diana Sveces” pārcēlās uz Ventspili.
Sveču liešanas biznesa modelis darbojas līdzīgi kā “Liepājas metalurgā” – izejvielas ieved, pārkausē un visu to eksportē. Šajā gadījumā parafīnu, stearīnu vai sojas vasku iepērk Vācijā, Ungārijā, Itālijā, Ķīnā, Krievijā un ASV. Izejvielas pārkausē stieņos, t. i., svecēs un gandrīz visu eksportē – uz Skandināviju, Vāciju, Austriju, Spāniju, ASV un citur. Tāpat kā metalurģijas uzņēmums, arī sveču rūpnīcas nodarbina daudz strādājošo, piemēram, Dobelē tas ir lielākais uzņēmums ar 305 darbiniekiem, Ventspilī – SIA “Diana Sveces” nodarbina 160 strādājošos. Lielākoties pie iepakošanas, jo sveces lej automātiska iekārta. Pa abiem kopā, pēc redakcijas aplēsēm, saražo apmēram 27 miljonus sveču gadā, kas gandrīz visas tiek eksportētas. Taču sveces liet ir daudz izdevīgāk nekā tērauda stieņus – abi uzņēmumi strādā ar peļņu.
Bet viņi nav vienīgie. Gluži kā “Laimas” dominance netraucē šokolādi liet arī “Pure Chocolate” un “Emils Gustavs Chocolate”, kā arī “Aspasia” un “Al Mari Anni”, tā sveču automatizētā liešana atstāj nišu roku darba meistariem “Munio Candela” un “Bela Kandela”. Ja pieskaitītu citus sveču mikrouzņēmumus (piemēram, “Laureta Candles” Cēsīs, kas tās lej no rapšu vaska), pareizticīgo baznīcu līdz pat amatnieku darbnīcām, kas sveces gatavo no bišu vaska, varam secināt, ka Latvijā ir vismaz 500 sveču lējēji, kuri pa visiem tumsas kliedēšanai kopskaitam pievieno varbūt vēl kādu miljonu svecīšu.
Tas nozīmē, ka katram valsts iedzīvotājam tiek izlietas 15 sveces, bet 14 no tām eksportē. Aptuveni rēķinot, Latvijā tiek ievesti 5,5 miljoni sveču, kas katram dod vēl trīs klāt. Un tā vidējam latvietim gadā paliek tikai četras sveces – pa vienai katrai vajadzībai – Ziemassvētku eglītei, galda rotājumiem, dāvanai un kapiņiem.
“Es neesmu slinks, bet apmierināts ar pašreizējo rūpnīcas izmēru. Mēs varētu būt daudz lielāki, bet ierobežo gan iedzīvotāju skaits Dobelē, gan ēku izmērs,” vaļsirdīgā sarunā atzīst Jenss Togersens, SIA “Baltic Candles” direktors un īpašnieks. Lielākais sveču ražotājs atrunājas, ka netēmējot uz masu produkcijas rūpnīcu. “Mēs sagatavojam vairāk nekā 10 tūkstošus dažādu sveču veidus, kamēr citi ražo tikai saimniecības sveces vai dārza sveces. Vienīgais, ko mēs līdz šim neražojām – mēs nepildām sveces stikla glāzēs, vāzēs un kannās. Mēs esam iegādājušies un pašlaik uzstādām līniju, kas to varēs paveikt,” rūpnīcu izrāda Togersens.
Esam redzējuši glāzi, kurā no parafīna īsteni atveidots alus ar putām vai kapučino kafija… “Jā, jā,” ar galvu māj Togersens, “arī mēs ko līdzīgu varēsim. Mēs nemeklējām visaugstražīgākās iekārtas, bet tādas, kas varētu piepildīt jebkuru formu, jebkuru krūzīti. Ar roku veidotām svecēm nevar nopelnīt, bet labi var pārbaudīt, vai pēc tām būs pieprasījums. Jāstrādā gudrāk. Ne vairāk vai smagāk, bet gudrāk.”
Dobelē ražo arī tradicionāli – kā mājās lej rustika sveces, kurās var iegadīties kāds burbulītis, bet augstā temperatūrā lietās sveces ir gludākas – tām iekšpusē krāsa tāda pati kā ārpusē. Visnovatoriskākās ir pulverspiestās sveces, kas iegūtas no pulverveida parafīna, to presējot un pēc tam no ārpuses apdarinot faktūru un nokrāsojot. Skandināvijā modē stearīna sveces, kurās izmanto 96% palmu eļļas vai dzīvnieku stearīna, un tikai 4% parafīna. Tā kā parafīns ir naftas produkts, skandināvi uzskata, ka, izvēloties stearīna sveces, viņi saudzē dabu. Pēdējais, ko sveču ražotāji paveikuši, – ielikuši Dobeles sniegavīriem degunus, kas jau aplūkojami pilsētas ielās.
Sveču zirdziņi Ventspilī
Ventspilī ražo trīs dažādus parafīna un stearīna sveču veidus – lietās, mērcētās un presētās sveces. Katra no tām atšķiras ar izskatu un īpašībām, tāpēc ir iespēja izvēlēties sezonai un vajadzībām atbilstošāko no gandrīz 5000 veidiem. Sveces nav pats sarežģītākais produkts, taču, lai tās būtu kvalitatīvas un ilgi degtu, uzmanība jāpievērš ļoti daudziem faktoriem. Piemēram, pareizais deglis ir jāizvēlas no vairāk nekā 20 iespējamiem variantiem, lai tas nodrošinātu pilnvērtīgu degšanu un nekūpētu, radot neveselīgus garaiņus, norāda Agnese Olesena, “Diana Sveču” direktora vietniece.
“Diana Sveces” nepārtraukti domā par jaunievedumiem savā preču klāstā, tāpēc divi dizaineri Latvijā un viens Dānijā veido sveces, kas būtu atbilstošas sezonai un individuālajām vēlmēm. Mēnesī tiek saražots vairāk nekā miljons sveču un svecīšu – aptuveni pieci tūkstoši no tām ir roku darbs. Tās tiek ne tikai lietas, bet arī apgleznotas ar roku, veidojot visdažādākās formas un tēlus. Izrādās, ka figūriņu sveces ir vairāk pieprasītas tieši Latvijā, tāpēc pašreiz top simtiem sveču zirdziņu formā, ar kurām mums sagaidīt Jauno gadu.
Ventspilnieki savas sveces lielākoties sūta uz Skandināvijas valstīm, kur pieprasījums ir ļoti augsts, ko Agnese skaidro ar senākām un izteiktākām sveču dedzināšanas tradīcijām, kā arī ar augstāku labklājības līmeni. Tomēr viņa atzīst, ka nu arī pie mums sveces sāk dedzināt ikdienā, nevis tikai svētkos vai brīžos, kad mājās nav elektrības.
Mazie pievieno atšķirības
Daudzi no mums Ziemassvētku laikā ir saņēmuši dāvanā ģimenes locekļu vai draugu pašu lietas sveces, kas pildītas ne tikai ar interesantiem dekoriem, bet arī ar prieku un mīlestību. Daudziem šis hobijs pārvērties par uzņēmēja ikdienu.
Pagājušajā gadā tieši pirmssvētku laikā ar sveču liešanu un veidošanu sāka nodarboties Ligita Vilkaste no Balviem. 16. gadsimta tehnikā veidotās sveces izceļas ar savu īpašo, neregulāro formu, dažādajiem ornamentiem un dekoriem, kurus Ligita pielāgo katra klienta vajadzībām un gaumei. “Bela Kandelo”, pateicoties savai oriģinalitātei un neatlaidībai, paspējis piesaistīt lielu uzmanību, tāpēc pašreiz Ligitai ir darba pilnas rokas, izpildot dažādus privātos un korporatīvos pasūtījumus. “Man patīk veidot ar rokām un radīt vizuāli baudāmas lietas,” stāsta Ligita, kura uzskata, ka skaistums slēpjas detaļās un individuālā pieejā. Protams, šādu sveču ražošana prasa iemaņas un pacietību, tāpēc pagaidām visus pasūtījumus viņa izpilda pati, dienā izgatavojot līdz 20 svecēm.
Sveces ir arī dizaina elements, kas, rūpīgi izvēloties, var kļūt par neatņemamu interjera sastāvdaļu. Stabilu vietu ekodizaina sveču tirgū ir ieņēmusi “Munio Candela”. 2008. gadā radītās dizaina sveces ražo no sojas vaska, kas ir ne tikai videi un cilvēkam draudzīgs izejmateriāls, bet arī deg ilgāk nekā parafīns. Viena no “Munio Candela” idejas autorēm un īpašniecēm – Elīna Čīma – uzsver, ka viņi pēc iespējas cenšas izmantot izejvielas, kas nāk no Latvijas. Elīna sojas ekosveces sāka ražot savā virtuvē, bet nu viņas uzņēmums gadā saražo aptuveni 32 tūkstošus šo sveču. 70 procentus no savas produkcijas viņi eksportē. 2010. gadā, otrai idejas autorei Ievai Deksterei pārceļoties uz Ameriku, “Munio Candela” atvēra ražotni arī tur, paplašinot savu klientu loku Amerikā un Kanādā. “Vairāk sveces pērk tajās valstīs, kur ir garās ziemas,” secinājusi Elīna. Tāpēc šī sezona ir darbīgākais laiks, savukārt vasarā meitenēm atliek laiks, lai radītu jaunas kolekcijas un turpinātu savu attīstību.
