“katram kareivim sarkans deguns un desa”: Mārtiņa Pommera dzeja 3
Mārtiņš Pommers (īstajā vārdā Mārtiņš Bērziņš) mūža lielāko daļu nodzīvojis Talsu pusē, bet beidzamos desmit gadus galvenokārt uzturas Rīgā. Pēc izglītības viņš ir filozofs – mēģina izzināt grupu tiesību teorētiskos aspektus. “Globālajā, modernajā pasaules telpā, kurā mēs dzīvojam, dažādu etnisko grupu attiecības iezīmējas kā viens no nozīmīgākajiem jautājumiem. Un lielā mērā par to ir arī mani teksti. Par to, kā cilvēkiem dzīvot šajā laikmetā un kā šis laikmets ietekmē indivīdu, sabiedrības un dažādu kultūru attiecības. Pašlaik Rietumu kultūra atrodas īpatnējā robežsituācijā, kas liek radikāli pārvērtēt arī pašiem sevi,” saka Mārtiņš.
Viņš studē Baltu filoloģiju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes maģistrantūrā. Galvenokārt uzskata sevi par prozas rakstnieku, savukārt dzeja ir viņa radošā lauka paplašinājums. 2016. gada sākumā pabeidza Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” prozas meistardarbnīcas, turpinot papildināt zināšanas dzejas meistardarbnīcā Andra Akmentiņa vadībā.
“Domāju, ka manos tekstos var saskatīt vēsmas no bērnības Kurzemes laukos un atbalsis no lasītajiem Rietumu filozofijas un pasaules literatūras darbiem. Mana literatūras izjūta veidojusies galvenokārt saskarē ar prozas rakstniekiem. Dzejai es tuvojos vēlāk, bet tādēļ tā nav bijusi mazāk nozīmīga. Dzejnieki, kuru ietekmi atzīstu par klātesošu savos darbos: Čārlzs Simičs, Juris Kunnoss, Gunārs Saliņš, Tomass Transtrēmers u. c. Literatūra man ir pasaules izzināšanas forma. Uzskatu, ka laba literatūra vairāk nekā jebkura cita kultūras forma spēj paust laikmeta un sabiedrības garu. Tā ir veids, kā tuvināties vārdos grūti noformulējamajai pasaules izjūtai. Tieši tādēļ mums aizvien ir nepieciešama dzeja. Caur dzeju mēs izprotam sevi, un caur sevi mēs izprotam arī tos kultūras kontekstus, kuros mēs dzīvojam. Dzeja man aizvien ir domāšanas forma – jutekliska, izzinoša, kaislīga, vērtējoša un iracionāla,” teic Mārtiņš.
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Mārtiņa dzeju varētu saukt par vīrišķīgu tēlu pilnu – te Sīsifs, te karogi mastos, kareivji un cieta jūrmalas zāle. It kā lielisks maskulīnās literatūras paraugs, ja vien ar šiem tēliem nebūtu risinātas vispārcilvēcisku vērtību problēmas – brīvības, sapratnes, dabas un mīlestības galvenie jautājumi. Tēlu izvēle, iekārtojums un uzstājība ir lielisks iemesls pārlasīt šo dzeju vēl un vēl, jo ar katru vēja pūsmu, kas kopā ar dzejnieka vārdiem apņem lasītāju, piedzīvojam arī vitālu un savām sajūtām uzticīgu autoru.”
***
katru nakti sapņoju par smilšu okeānu
kuģu plakanie vēderi velkas pār kāpām
rīb burukuģu lielgabali rītos
matroži nerunā kapteiņi klusē
enkuri dzen smiltīs vagu
karogs plīvo katrā mastā
vējš rausta grotburu
un smiltis drūp no lūpu kaktiem
pār bālo mēli
iztek akli smiekli
caur pirkstu starpām izslīd smilts
nevar kāpā izrakt kapu
grimst kājas okeānā
miesas plikumu mazgāju
ar smilšu riekšu
krūškurvis klab katru nakti
maļ krūšu dzirnas kvarca smilti
***
spilgti zaļas sūnas
pavasarī
caur kāju pēdām
izsūc visu lieko
miklumu
un atkal esam
tīri balti
un sausi
nekā lieka
vien miesa
***
1
Guļu uz vēdera jūras krastā, rakstu smiltīs, skaitu tos smilšu graudus, kas krājas starp lūpam. Dīgst cietā jūrmalas zāle zem pēdām.
Smilšu pilis sen kā aug uz iekšu. Pa graudiņam vien tās krājas un piepilda krūšu dobumus. Vējš pluina kaijas spalvu, kas karoga vietā uzvilkta mastā. Grauj jūra aizsargvalni manai smilšu pilij. Es kailās krūtis atiežu pret katru iebrucēju.
Nav vaļas, nav vaļas, jau aizgūtnēm šurp steidzas baltu kaiju bari. Kaiju ķērcieni irdina saulē iedegušo ādu.
2
Tumši pelēki viļņi sitas pret gurniem. Akmeņi skrāpē kāju pēdu ādu. Vējš atnes no horizonta kuģu tauru skaņas.
Pēdu nospiedumi smiltīs – no šejienes līdz bākai pasaules malā. Katru dienu ļaudis iezīmē ar pēdām savu jūras krastu. Katru nakti pēdas tiek ieartas smiltīs.
Pil jūrā lauztu priežu sveķi, es sapņoju par dzintaru aiz laika gala. Ar īkšķi rakstu smiltīs vārdus šos. Priežu asaras salīmē cilvēkiem mēles.
3
Debess mala nozog jūrai horizontu. Krīt kuģi pār pasaules malu kā oļi. Spīd saule spoži, mirdz putas viļņu galotnēs.
Sev līdzi paņemšu tos vārdus, kas ierakstīti baltās smiltīs tur, kur ūdens zemes krastu ēd.
4
Es esmu smilts, tu esi mana jūra.
Tavi glāsti plēš manu miesu.
***
pienākot pēdējam karam
visi ziloņi zebras un klauni
zirgi akrobāti un lāči
visi cirkus zvēri
tiks malti desās
un sūtīti uz fronti
katram kareivim
sarkans deguns
un desa
***
Mīlulīt, nepīksti! Ļauj es
tevi dancināšu sniegiem
pilnās Vecrīgas ielās!
Starp pirkstiem ir plaisas, no kurām
pievakarē izplūst remdena migla.
Mēs dejosim tango kā vecās filmās –
virs galvām zvaigznes un čuguna laternas,
bet mūsu kājas sapinas dūmakā.
Tavi pirksti trausli kā porcelāns
spiež zemnieka raupjo delnu.
Soļi izšķīst slapjajā sniegā,
bet tu kā ārprātīgā smejies.
Dzen baznīcu torņi ar veseriem laiku,
nedz uz priekšu, nedz atpakaļ,
bet uz sāniem.
***
Rudens vētru laikā krastā tika izmests valis. Vecs, smagnējs, aļģēm un gliemežvākiem klāts. Ja nebūtu melns, tad būtu Baltais valis. Tam sastājāmies apkārt un pus dienu dziedājām sēru dziesmas no dainu grāmatām. Pieslējām kāpnes un rāpāmies augšup, bildējamies un šļūcām lejup pa tā asti. Visi ielīdām vakarā vaļa mutē. Tā rīkle bija bezgalīga. Mēs klejojām starp minaretiem, kas lēni aug no nebeidzami lielas mēles. Mēs kūrām guni tur, kur debess sastop mēles malu.
***
es esmu Sīsifs
tik akmens vietā
skudru olu kalnā veļu
tai kalnā klinšu nav
bet dūksts
stieg kājas dziļi
dziļāk vēl
bet skudru ola blīst
pirms vakara ir jāpaspēj
līdz kalna galam tikt
tā ola šonakt izšķilsies
kā likts
***
Melnas sievietes raibos svārkos
ar kailām krūtīm un augļu groziem
uz galvas. Iet pa Brīvības ielu rindā
un skandē dziesmas svešādā mēlē.
Melno gurnu šūpa iešūpo vēju un
iztrenc ļaudis no vārtrūmēm. Tā
balsu zumēšana atrauj vaļā logus. Tā
balsu zumēšana iztrenc ļaužus uz ielām.
Viri atrauj vaļā kreklus un ar dūrēm
dauza kailās, baltās krūtis, līdz ielās
dzirdama vien krūšu bungu rība.
***
Es esmu tikai puse no sevis, otra puse teļš – negants, spītīgs, ragains, badīgs. Šķeltiem nagiem, ar asti un mēli kā smilšpapīrs. Teļš gaiņā mušas, laiza sāli un spriņģo pakaļ citām astēm.
Saule pierietējusi kā tesmenis ar pienu. Saule ir balta, bet plikie gurni kļūst maigi un sārti. Sāni cilājas kā vectēva plēšas – lēni un smagi. Uz lūpām putas, bet skatienā dziļi iestiguši vārdi.
Katra diena ir mēģinājums sagremot pārmēru daudz aprīto sienu, un ar aso teļa mēli izlaizīt caurumus manas istabas dzelzsbetona sienās.
***
Zirga deķis kutināja kailos stilbus. Mēs sēdējām zirga vilktos ratos un spļāvām uz teļu aploka stabiem. Mums garām skrēja atlēti. Mums garām skrēja vīri ar sievām uz kamiešiem. Mums garām skrēja sievas ar varas ķēdēm ap kaklu. Mums garām skrēja zirgi, kurus trakos auļos trenca pašu rati.
