Modes termins pašlaik ir “hibrīdkarš”… 2
Jā, tas tiešām ir modes termins, kas tiek plaši izmantots dažādos kontekstos. Manuprāt, šī termina vērtība ir tajā, ka tas raksturo un uzsver modernās karadarbības saturu. Īsumā – mērķu sasniegšanai karojošās puses līdzvērtīgi tradicionālajiem karadarbības līdzekļiem plaši lieto neregulārās karadarbības metodes, turklāt operācijas ar līdzīgu intensitāti tiek veiktas arī informācijas dimensijā un kibervidē. Ko tas nozīmē mums? Bruņotajiem spēkiem ir jābūt vienlīdz efektīviem darbībā pret konvencionālajām pretinieka vienībām, zaļajiem u. tml. cilvēciņiem, kā arī saglabāt kaujasspējas elektroniskās karadarbības un psiholoģisko operāciju vidē. Savukārt sabiedrībai ir jābūt sagatavotai nepakļauties psiholoģiskām operācijām, turpināt funkcionēt pretrunīgas informācijas vidē, nepakļaujoties pretinieka propagandai. Ir jāpaveic milzīgs darbs, lai sasniegtu šo mērķi. Šajā kontekstā ir vērts pieminēt informācijas dimensiju. Informācijas vide Latvijā ir piesārņota, un liela daļa cilvēku dzīvo Krievijas propagandas telpā. Bet informācijas vide jāveido atbilstoša valsts aizsardzības vajadzībām. Skolās un augstskolās jāveido mediju pratības nodarbības, vairāk jāmāca kritiskā domāšana un spēja analizēt informāciju.
Jūs pieminējāt, ka 25 procenti cilvēku aptaujā teikuši, ka nezina, ko darīt valsts apdraudējuma gadījumā. Kā, jūsuprāt, vajadzētu noritēt sabiedrības izglītošanai, lai cilvēki zinātu, ko darīt?
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem Aizsardzības ministrija daudz aktīvāk cenšas izglītot sabiedrību – pašlaik tā liek uzsvaru uz skolēniem un jaunatni. Tomēr, ja gribam panākt, lai sabiedrība būtu izglītota aizsardzības jautājumos, mums jāiesaista plašāks cilvēku loks un tas ir jādara sistemātiski. Pirmais, kas būtu jāpaveic, – jādefinē, ko nozīmē Nacionālajā drošības koncepcijā definētais uzdevums – “valstij jāveicina sabiedrības pilsoniskā apziņa, patriotisms, tieša un iespējami plaša iesaiste valsts aizsardzības nodrošināšanā”. Nākamais solis ir izplānot un sākt realizēt sistemātisku pasākumu kopumu, tostarp veikt plašu sabiedrības izglītošanu, organizēt un veicināt atklātas diskusijas un citus pasākumus, kas ļautu šo uzdevumu sasniegt. Jāuzsver, ka šis nav tikai Aizsardzības ministrijas uzdevums, bet gan kopīgs valsts pārvaldes uzdevums.
Atgriežoties pie praktiskām lietām, manuprāt, labs sākuma punkts būtu veicināt aktīvu sabiedrības diskusiju par aizsardzības jautājumiem. Galvenais komunikators šajā jomā ir Aizsardzības ministrija, bet komunikācija galvenokārt notiek tikai vienā virzienā – tā vietā, lai veidotu dialogu ar sabiedrību, ekspertiem un medijiem, ministrija lielākoties tikai informē par to, kas notiek, notika vai notiks aizsardzības jomā. Sabiedrība par aizsardzības jautājumiem saņem drumstalas, tā arī neredzot kopējo bildi. Piemēram, diskusija par iespējamo obligātā militārā dienesta atjaunošanu notiek turp un atpakaļ, bet nav pabeigta; kāpēc obligātais dienests ir piemērots Igaunijai, Lietuvai, Zviedrijai, Somijai, bet ne Latvijai. Sabiedrībai līdz galam nav skaidrs, kā tiks gatavoti un nepieciešamības gadījumā mobilizēti cilvēkresursi, lai varētu papildināt Zemessardzi un citas NBS vienības. Aizsardzības ministrijai jāspēj atbildēt uz neērtiem jautājumiem, nevis jāapklusina diskusija. Piemēram, būtu jārunā, kas kara gadījumā notiks ar medicīnu, cik mūsu ārstniecības iestādes ir spējīgas šādām situācijām? Pašlaik mūsu veselības aprūpes sistēma netiek galā ar ikdienišķām lietām, bet kas notiks, kad slimnīcās ievedīs cilvēkus ar šautām, plēstām brūcēm, plašiem apdegumiem? Kas tiek darīts, lai sistēma tiktu sakārtota? No šādām diskusijām cilvēkiem pakāpeniski veidojas sapratne, kas ir aizsardzība.
Aptauja parāda, ka vairāk par valsts aizsardzību iestājas cilvēki ar augstiem ienākumiem un labu izglītību, kas liek neviļus izdarīt secinājumus, ka tie ir uzņēmēji, kuriem finansiāli ir ko zaudēt.
Tas ir jautājums par izglītību un vērtībām, nevis naudu. Man šķiet, ka mūsu sabiedrībā nav pietiekami vienotas izpratnes par vērtībām. Mūsu Satversmē noteiktais mērķis – “garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmēt labklājību” ir tas, kā dēļ katram Latvijas pilsonim ir vērts iestāties par valsts aizsardzību.
