„Vasarā sapotēsimies, Covid-19 beigsies un būsim laimīgi, bet tā visdrīzāk nebūs!” Psihoterapeits Ivars Bauls par mūsu iekšējām cīņām 0
Pasaule šobrīd mainās – cilvēki, kurus smagi skārusi Covid-19 krīze, var justies pazuduši, „izsisti” no ikdienas sliedēm vai pat cīnīties ar depresiju. Citi, kurus Covid-19 krīze nav skārusi finansiāli, labprāt strādā attālināti, bet arī šie priecīgie ļaudis jūt milzīgās izmaiņas sabiedrībā un pasaulē.
Psihoterapeits Ivars Bauls izskaidro četrus eksistenciālās psihoterapijas dotumus, ar kuriem visiem vienlaicīgi ikviens no mums šodien saskaras. To atpazīšana var palīdzēt iepazīt sevi un izprast šī brīža sajūtas labāk.
Četru pretpolu cīņa
Savā dzīvē neviens cilvēks nevar izvairīties no saskaršanās ar šiem četriem eksistenciālajiem dotumiem – dzīve un pretstatā nāve, jēga un absurds, brīvība un determinisms, kopība un vientulība. „Dažādos dzīves periodos mēs, saduroties ar vienu no šīm lietām, mēģinām rast sevi. Jebkura šāda tektoniska krīze, arī Covid-19 krīze, ir bīstama ar to, ka mums jāsaskaras ar visiem četriem eksistenciālajiem dotumiem vienlaicīgi,” psihoterapeits skaidro.
Pirmais dotums – jēga un absurds iezīmē to, kam šobrīd mēs ticam, kam neticam, vai uzticamies tuviniekiem vai valdībai, vai mēs uzskatām, ka notiekošais ir absurds. Vai ticam, ka pasaule ir iekārtota jēgpilni. Vai ticam, ka paši šajā jūklī varam ieviest jēgu?
„Jau viens no jautājumiem ir fundamentāls un mokošs, kas var izraisīt ko līdzīgu depresijai. Nemaz nerunājot par brīvību un determinismu. Mēs esam kapitāli ierobežoti, nevaram pārvietoties, nopirkt visu, ko vēlamies, dzīvojam pēc ierobežojumiem,” viņš norāda.
Visiem atpazīstams arī trešais dotums – kopība un vientulība, jo nevaram satikt radiniekus, vecākus, vecvecākus. Turpat arī dzīve un nāve, kas ik dienas parādās ziņu virsrakstos, pirmo reizi sekojot kāda konkrēta vīrusa upuru skaitam, vai vēl ļaunāk, zaudējot tuvinieku vai draugu.
„Šīs lietas mums jāaptver vienlaicīgi, radot risku, ieslīdēt vienā vai otrā grāvī. Cilvēks var kļūt absolūti ticīgs visam, ko saka, vai pretēji – noliedzošs. Eksistenciālās psihoterapijas izeja ir meklēt spēju būt laimīgam, meklēt dzīves spēku, neskatoties uz to visu, kas viss šobrīd pasaulē notiek. Kā to paveikt? Pēc sadzīviskas loģikas būtu tā – sagaidīsim vasaru, sapotēsimies, Covid-19 beigsies un tad jutīsimies laimīgi, bet visdrīzāk tā nebūs. Mums ir jāatrod spēja tieši šajā juku laikā aizķert to dzīves sparu,” Bauls skaidro.
Nav tikai depresijas vai laimes
Sadzīviski cilvēkiem šķiet, ka pasaulē pastāv divi pretmeti – cilvēks ir laimīgs vai viņam ir depresija. Sliktu sajūtu mūsdienās bieži vien sāk tulkot kā depresiju. „Lielie bērni aiziet no ģimenes, man ir depresija. Mēs varam par dažādām lietām slikti justies,” psihoterapeits uzsver.
Melanholiskiem cilvēkiem, piemēram, vienmēr ir mazliet skumja sajūta. Bet tā nav depresija. Šādus cilvēkus nav nepieciešams mainīt. Šiem ļaudīm laiku pa laikam ir jāsadzīvo ar melanholijas skumju epizodēm, tas nav izmaināms. Savukārt no depresijas var atbrīvoties.
Tā ir slimība, smagi traucējumi, kad cilvēkam burtiski nav spējas un vēlmes nekādām aktivitātēm. Tās ir dusmas, kas vērstas pašam uz sevi. Depresija ir dusmu traucējumi. Covid-19 laiks ir dusmu pilns pat tad, ja paši ar to neslimojam vai šis vīruss nav skāris kādu mūsu tuvinieku. „Mēs esam tik ļoti apātiski un iegrimuši dusmās, ka sāk vērsties pret mums pašiem, pazūd sajūta, ka varam ko mainīt savā dzīvē. Ja dusmas sākam pavērsties pret sevi, tas ir pirmais solis uz depresiju,” viņš norāda.
Salīdzināt nevis ar citiem, bet ieskatīties sevī
Cilvēks raugās uz dzīvi no savas iekšējās perspektīvas un uz visu skatās subjektīvi. „Katram ir savs laimes, spēju līmenis. Sevi nevajag salīdzināt ar ārējiem faktoriem, citiem cilvēkiem, aprakstiem. Vērtīgi ir palūkoties uz sevi, ko paveici pirms gada, kāda bija enerģija un spēks,” Bauls skaidro.
Psihoterapijā nav runa par objektīvo realitāti, bet gan subjektīvo- par to, kā mēs katrs redzam pasauli un par to, ka katram ir tiesības redzēt pasauli savās krāsās. Cilvēks pats jūt, ka nespēj tikt galā ar savām emocijām un sajūtām – tā ir pareizā atbilde un paša vērtējums, lai justu, vai krīzes laiks ir ietekmējis mūsu sajūtas, vai sliktā pašsajūta ir īslaicīga, vai ir tomēr aizdomas par depresiju un vēlmi gūt palīdzību.
Divu cilvēku sarunas spēks
Kāpēc cīņa ar depresiju var palīdzēt psihoterapeits? Tā nav ārstēšana vai gudra speciālista padomu došana kādam mazāk gudram speciālistam savā dzīvē. Ir citas nozares, kas ar to nodarbojas. Psihoterapija vienmēr ir ceļa meklēšana.
Svarīgākais šajā terapijā ir kontakta izveidošana starp diviem cilvēkiem, diviem vienādi nepilnīgiem cilvēkiem. „ Ir cilvēki, kuriem nav tuvu attiecību iespējas, nav kur izpaust savas emocijas.
Bieži ir arī tā, ka attiecības ir tik nedroša vide, ka bail skaļi dusmoties, ja nu otrs cilvēks izvēlas aiziet,” viņš atklāj, tāpēc psihoterapija ir šī drošā vide, kur, izveidojot kontaktu ar psihoterapeitu, ir atļauts izpaust emocijas, pētīt savu dzīvi, pirmkārt, nonākot līdz izpratnei un tikai pēc tam sākot mainīties.
„Ja mēs, haosā un sliktās sajūtās esot, sākam ko mainīt, tad nekas cits, kā vēl viens rasols no tā nesanāks,” psihoterapeits teic. Katrs cilvēks savā dzīvē ir vislielākais profesionālis, bet reizēm ir vajadzīgs brīdis, kad otrs pasniedz roku un pats rokas pasniegšanas akts ir ārstējošs, psihoterapeits ir palīgs spert pirmo soli pretī sevis izprašanai un tuvākai iepazīšanai, kas krīzes laikā daudziem var sniegt atbildes uz citkārt neatbildētiem jautājumiem.
