Katram būs sava e-identitāte. Saruna ar S. Bāliņu 0
Informācijas tehnoloģiju kompānijas, parakstot hartu, ir pateikušas, ko mēs visi pēc pieciem gadiem internetā darīsim, un apņēmušās ieviest e-identitāti, e-grāmatas, e-receptes, dot iespēju neklātienē apmeklēt e-muzeju, e-bibliotēku un e-arhīvu.
Kāpēc šāda virzība un cik sasniedzami šie mērķi, saruna redakcijā ar Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidenti SIGNI BĀLIŅU.
– Vadošie IT “guru” ir atzinuši, ka nevar paredzēt, kā informācijas tehnoloģijas attīstīsies un kādas tās būs pēc pāris gadiem. Tomēr nupat esat parakstījuši hartu, kurā pēc pieciem gadiem jau redzat ieviest pavisam konkrētas lietas: e-identitāte katram (e-paraksts un e-pasts), e-grāmatas skolās, e-receptes aptiekās, elektroniskā veselības karte. Kas pamatā šādai konkrētībai?
Signe Bāliņa: – Jau aizmirsies, ka pagājušajā gadsimtā nedēļām, pat mēnešiem, gaidījām vēstuli, bet šodien atbildi uz e-pasta vēstuli pašsaprotami gaidām tūliņ, nu labi, varbūt tajā pašā dienā. Tehnoloģijas maina arī mūsu paradumus – kā mēs lasām avīzes un grāmatas. Vēl gribam sestdienas rītā pie kafijas avīzi, bet nu jau ziņām ar acīm pārskrienam datorā vai viedtālrunī. Tehnoloģijas maina arī saskarsmi – mēs sazināmies ātrāk, mēs nereti vairāk komunicējam elektroniski nekā fiziskā klātienē.
– Cik pārīšu nav redzēti kopā sēžam, bet komunicējam katrs savā telefonā. Viņi fiziski ir kopā, bet emocionāli – citur. Viņi krāpj viens otru! Elektroniski, protams.
– Tāpēc vislabākais mājās noteikt, piemēram, vakariņas kā laiku bez elektroniskiem sakariem. Nevajag aizmirst cilvēciskās attiecības.
– Man brīžiem grūti noteikt, kura dzīve ir īstāka: klātienē vai virtuālā, kas ir sociālā un emocionālā kopdzīve tīklos.
– Paradumi mainās visiem, bet jo īpaši jauniešiem, kuri vairāk komunicē virtuālajā vidē. Liela daļa sabiedrības novērtējusi labumus, ko varam gūt no elektroniskās saziņas un tehnoloģijām. Bet ne visi. Vajadzētu, lai šādas iespējas būtu ikvienam. Tādēļ hartā kā pirmā ir minēta rīku pieejamība, kā otra svarīgākā – prasme tos izmantot.
– Kāpēc vajag “pieslēgties”?
– Lai varētu ātrāk sazināties ar citiem cilvēkiem. Lai varētu komunicēt ar valsti. To vajag uzņēmējdarbībā. To vajag kultūras mantojuma apguvē – mūziku klausīties, gleznas skatīties.
Tas nepieciešams aktīvai labklājībai – ja, domājams, dzīvosim ilgāk, tad tas ir tā vērts, ja dzīvosim labāk. Arī šajā jomā tehnoloģijas var palīdzēt.
Jau tagad daudzas vecmāmiņas ir pievilinātas datoram, jo ar “Skype” programmu ir vislētākā saziņa ar klāt neesošajiem mazbērniem. Ne katrā mājā laukos ir dators, bet katrā pagastā ir bibliotēka, kurā ir gan dators, gan palīdzēt gatavs bibliotekārs. Tieši krīzes laikā palielinājās pieplūdums bibliotēkās un tā “piespieda” apgūt arī datoru.
– Vai tad neklātienes vizuālā saziņa ar bērniem ir vienīgais vecumdienu atvieglojums?
– Noteikti ne. Nemaz ne tik tālā nākotnē mums būs dažādas ierīces – aproces vai varbūt kāds čips, kas dakterim sūtīs informāciju par mūsu veselības stāvokli (asinsspiedienu, sirds ritmu, varbūt asins-ainu). Un tad nāks atgādinājums tālrunī, kad un kādas zāles jāiedzer, vai uzaicinājums atrādīties ārstam.
– Hartā šāds čips gan vēl nav ierakstīts.
– Jau nākamgad būs pirmie e-veselības projekti. Tas nozīmē, ka katram mums medicīniskā informācija būs ne tikai papīra kartītē, bet glabāsies arī elektroniski. Tad tā nebūs jāpārnēsā pie ārsta, pie kura dosities. Ja ārstam atļausit (ar topošo elektronisko veselības karti), viņš šo informāciju savā datorā varēs apskatīties.
– Ministru kabinetā bija diskusija par mācību materiālu aizstāšanu ar digitālajiem skolās. Daudz progresīvāks par izglītības ministru Ķīli bija aizsardzības ministrs Pabriks, arī premjers Dombrovskis…
– Domāju, ka mācību process skolās mainīsies. Darba burtnīcas varētu būt elektroniskas.
– Kas katram skolēnam somā būs līdzi?
– Planšetdators vai e-grāmatu lasītājs (piemēram, “Kindle”). Aptaujas rāda, ka dators visvairāk ir tajās ģimenēs, kurās ir bērni.
Skolotāji varēs uzdot daudzus uzdevumus e-vidē, protams, vispirms iemācot, kā atšķirt patiesu informāciju no mānīgas, muļķīgas. Skolotājam nāk klāt jauns uzdevums: iemācīt atšķirt vienu no otras. Toties mazāk laika vajadzēs patērēt pārbaudes darbos. Digitalizējot uzdevumus, tos var automātiski novērtēt un ielikt atzīmi.
Eseju varēs rakstīt elektroniski. Darbi glabātos centralizēti, un teorētiski ministrs, ja viņam būs tādas tiesības, varēs izlasīt konkrētā skolēna domrakstu.
Bērni jau dzīvo digitālajā pasaulē…
– … kurā skolas vēl nav.
– Iznāk tā, ka skolas nereti nav tajā pasaulē, kurā dzīvo bērni. Vadošās augstskolas gan ir.
– Kas un kam ir jāprasa, lai tas viss īstenotos?
– Mums kā sabiedrībai ir jāprasa. Piemēram, likumos ir ierakstīts, ka valsts mums nedrīkst prasīt informāciju, kas ir valsts reģistros, valsts iestāžu rīcībā. Bet ļoti bieži mēs paši vēlreiz atnesam to pieprasīto izziņu. Līdzīgi uzņēmējiem prasa izziņu, ka uzņēmumam nav nodokļu parādu. Kāpēc man ir jānes VID izziņa uz citu valsts iestādi? Elektroniskā vide šai ziņā var palīdzēt. Labs piemērs tam ir portāls “latvija.lv”, kurā ir apkopota informācija par visiem valsts pakalpojumiem un ir pieeja e-pakalpojumiem. Turklāt Latvijā valsts portālā sniegtos pakalpojumus var saņemt arī ar bankas autorizāciju, ne tikai ar elektronisko parakstu.
– Kāda daļa no visiem valsts un pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem jau ir elektroniski pieejami?
– Tiešu procentu nepateikšu. Bet e-pakalpojumu skaits katru gadu aug. Pagājušajā gadā caur portālu “latvija.lv” ir pieprasīti vairāk nekā 700 tūkstoši dažādu e-pakalpojumu. Vispopulārākie pērn bija elektroniskā pieteikšanās augstskolā un dzīvesvietas deklarācija. Kas attiecas uz dzīvesvietas deklarēšanu – nav vairs ne jāstāv rindā, ne arī jāmaksā.
Kad ir jāpiesaka bērni 1. klasē skolā, tad tuvākajās mājās ap gribētākajām skolām pēkšņi deklarējās daudzi vecāki… Turklāt pašiem dzīvokļu īpašniekiem nemaz nezinot. Tas bija viens no iemesliem, kas radīja e-pakalpojumu: iespēju apskatīties, kas ir deklarējušies manā īpašumā.
– Man liekas, ka par iespēju paskatīties, kādi dati par mani ir reģistros, mūsu izretinātajā Latvijā svarīgāka ir dažādu pakalpojumu pasūtīšana no mājas – lai nav jābrauc un jātērē laiks un degviela, lai kaut ko pieteiktu. Piemēram, zemniekiem tiešmaksājumus. Vai avīzes abonēšanu pastā.
– Uzņēmējs visus pamatpakalpojumus jau var izdarīt elektroniski. No uzņēmuma reģistrācijas līdz pārskatu iesniegšanai VID, izmantojot Elektroniskās deklarēšanās sistēmu.
– Valsts ieņēmumu dienests papīrus no uzņēmumiem vairs nepieņem…
– Domāju, tas ir labi, ka valsts piespiež uzņēmējus izmantot EDS. Ne tikai valstij, bet arī uzņēmējam tas ir lētāk. Tāpat kā iet uz banku un veikt pārskaitījumu ir dārgāk (gan pašam, gan bankai), nekā veicot pārskaitījumu elektroniski. Tā ir elektroniskās vides priekšrocība: pirmkārt, pakalpojums jebkurā diennakts laikā un, otrkārt, lētāk (gan naudā, gan laika patēriņā).
– Kā un kur to visu iemācīties?
– LIKTA eksprezidents Imants Freibergs 2005. gadā sāka akciju “Latvija@pasaule”, kuras mērķis bija apmācīt 10% iedzīvotāju darboties ar datoru. Mēs septiņos gados dažādās programmās esam apmācījuši vairāk nekā 100 tūkstošus interesentu, no kuriem vecākajam dalībniekam bija 91 gads. Pēdējos gadus martā organizējam e-prasmju nedēļu.
– Kā jūs domājat panākt visus hartā nospraustos mērķus?
– Hartu mēs (vairāk nekā 200 asociācijas biedru) pieņēmām kopsapulcē un 13. jūnijā tai pievienojās vēl 20 organizācijas – augstskolas, nevalstiskās organizācijas, lielie uzņēmumi. Visi varam vairāk stāstīt par šodienas iespējām, par labajiem piemēriem. Mēs nereti mēdzam runāt par to, kā mums nav. Vairāk jārunā par to, kas mums ir.
– Šodien vairāk runājam par to, kas varētu būt.
– Mēs iezīmējam to, kam vajadzētu būt, un mērķtiecīgi iesim uz to.
– Kam tas jāprasa?
– Pašiem sev. Jo IT izmantošana dod mums iespēju daudz ko padarīt ātrāk un varbūt pat pavisam atbrīvojot mūs no rutīnas darba, ceļ mūsu konkurētspēju.
Vasarā ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu sāksim mazo un mikrouzņēmumu (līdz 50 darbiniekiem) IKT apmācību projektu, kurā rādīsim, kā, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, var veicināt konkurētspēju un produktivitāti.
– Katram e-aprīkotajam pilsonim LIKTA harta paredz e-identitāti, e-adresi un pieejamību e-iekārtām un e-saziņas kanāliem. Jūs neminat interneta pieejamību katrā mājā. Vai pēc pieciem gadiem Latvijā vēl paliks IT “neapgūtās zemes”?
– Interneta pieejamību pieņemu kā pamatnosacījumu, lai viss hartā minētais varētu tikt īstenots. Platjoslas internets, kas uz māju nāk pa telefona līnijām un optiskajiem kabeļiem, jau ir pieejams 88,9% iedzīvotāju. Savukārt mobilais internets pārklāj 99% teritorijas. Tātad visā Latvijā internets jau ir pieejams. Vēl ir “baltie laukumi” jaudīgākā platjoslas interneta pārklājumā. Es ļoti ceru, ka ar ES projekta palīdzību tiks aizpildīti šie baltie laukumi. Tāpat tiek plānots, ka pēc 2014. gada ar ES atbalstu varētu nodrošināt interneta piekļuvi katrā mājā, kur tā vēl nav un kur komersantam nav izdevīgi to ievilkt.
– Mani pārsteidza, ka demokrātiskas valsts paši pamati: brīva piekļuve informācijai, iespēja brīvi paust viedokli – LIKTA hartā nav pat pieminēti.
– Mēs to pieņemam kā pašu par sevi par saprotamu.
– Demokrātiskā valstī brīvu informācijas apriti nodrošinām arī mēs, žurnālisti. Kādas būs avīzes pēc pieciem gadiem? Par e-avīzi nekas hartā nav teikts…
– Domāju, ka avīzes arvien vairāk pāries uz elektronisko vidi. Pēc pieciem gadiem avīze papīra formātā droši vien vēl būs. Arī šodien ne jau ziņas meklēju avīzē. Tās esmu vakar izlasījusi internetā. Interesē žurnālistu pētnieciskie, analītiskie materiāli, viedokļi, intervijas.
Mainās informācijas uztveres ātrums. Nereti pat tikai virsraksta uztveres līmenī. Tāpēc svarīgi informāciju pasniegt vizuāli, piemēram, infografikā.
Avīžu mājas lapās ieskatos arī tāpēc, ka es uzticos attiecīgajam medijam, arī tā publicētajām ziņām. Tas, ko meklēju, ir saturs.
