Juris Lorencs: “Zaļās reliģijas” sekotāji bauda tehnoloģiju radītās ērtības, nedomājot un nejautājot, no kurienes šie labumi nāk 39
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Interesants pavērsiens Eiropas enerģētiskajā politikā – Eiropas Komisija izteikusi priekšlikumu, ka atomenerģija nākotnē varētu būt daļa no zaļās enerģijas. Šo ideju īpaši atbalsta Francija, kas 70% no savas elektroenerģijas saražo atomelektrostacijās. Saprotams, šai valstij ir vēl kāda īpaša interese, par ko gan skaļi netiek runāts – kodolreaktori ir daļa no Francijas atomieroču programmas.
Tikmēr kaimiņvalstī Vācijā divas no valdības koalīcijas partijām, sociāldemokrāti un zaļie, jau kategoriski iestājušās pret šo Briseles iniciatīvu. Sekojot koalīcijas programmai, naktī uz 1. janvāri Vācijā tika slēgti trīs kodolreaktori. Tā kā elektrības iztrūkumu kompensēs ar gāzi un oglēm darbināmās stacijas, atteikšanās no atomenerģijas patiesībā tikai palielinās kaitīgo izmešu daudzumu.
Kur te loģika, racionāla izvēle? Tās nav, vien emocijas. Vai arī īstermiņa politisks aprēķins – balsu zvejošana kārtējām vēlēšanām.
Bet mājokļi ir jāsilda, ēdiens jāgatavo, auto jādarbina. Tad kur ņemt enerģiju? Cilvēce patlaban izmanto saules starojuma enerģiju, planētas dzīļu termālo enerģiju, vēja un ūdens kinētisko enerģiju, Zemes gravitācijas lauka potenciālo enerģiju (aizsprostos uzkrātais ūdens), kā arī koksnes, naftas un gāzes izdalīto siltumenerģiju. Plus atomenerģija, bez kuras pagaidām nevar iztikt. Tas arī ir viss. Mēs nezinām citus praktiski izmantojamus enerģijas veidus.
Jautājums ir, lūk, par ko – kāpēc šodien liela daļa cilvēku (bet demokrātijās vismaz teorētiski lēmumus pieņem sabiedrības vairākums) to nav spējīga saprast?
Atbildi uz šo jautājumu meklē arī Latvijas uzņēmējs Ģirts Rungainis, kurš tviterī 2. janvārī ierakstījis: “Salīdzinošā eksaktās izglītības līmeņa un izplatības samazināšanās attīstītajās valstīs un PSRS/Krievijas/Ķīnas sponsorētas un indoktrinētas “zaļās” reketa grupas, kuras polarizē, dezorganizē, dezorientē nekritiski domājošos. Kodolenerģija ir vienīgā reālā alternatīva fosilajai”.
Par “zaļās idejas” simbolu šodien kļuvusi zviedru meitene Grēta Tūnberga. Tā vietā, lai mācītos, šī jauniete regulāri kavēja skolu un organizēja protesta maršus. Bet mācības jau tas pats darbs vien ir, un šī darba augļi ir zināšanas.
Iespējams, es kļūdos, bet man ir aizdomas, ka Grētai un viņas sekotājiem nav priekšstata par to, kā tiek iegūta, pārvadīta un uzglabāta enerģija.
Viņi nezina, kā elektroni mijiedarbojas ar elektromagnētisko lauku, kādi fizikāli procesi notiek elektrības ģeneratoros, transformatoros, elektropārvades līnijās, saules paneļos, akumulatoros, elektriskajos motoros un iekšdedzes dzinējos. Ka pastāv enerģijas nezūdamības likums.
Šis zināšanu trūkums ir vide, kurā dzimst utopiskas idejas par teju vai bezmaksas zaļo enerģiju, kas rodas no zila gaisa. Par radiatoriem, kas silda paši no sevis.
Vienlaikus “zaļās reliģijas” sekotāji bauda tehnoloģiju radītās ērtības, nedomājot un nejautājot, no kurienes šie labumi nāk.
Ne jau velti Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks šos cilvēkus raksturoja kā “radiatoru paaudzi”. Rietumos viņus dēvē par “sniegpārsliņu paaudzi” (“snowflake generation”). Tā ir daļa no 21. gadsimta sākumā izaugušajiem jauniešiem, kuri sevī apvieno politkorektumu (tā viņiem pašiem šķiet) ar neiecietību. Ievainojamību, pat trauslumu ar augstprātību un izredzētības sajūtu.
Saprotams, sabiedrībā, kurā katrs aizstāv tieši savu individuālo patiesību, fizikai ar tās neapstrīdamajiem, eksperimentos pārbaudītajiem likumiem nav vietas. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudzi izvēlas studēt sociālās zinātnes. Latvija šai ziņā ir priekšgalā visai Eiropai.
Skolēnu skaits, kuri izvēlas kārtot centralizēto fizikas eksāmenu, Latvijā ar katru gadu samazinās. Izrādās, 2021. gadā to sekmīgi nokārtoja tikai 252 jaunieši.
Samazinoties jauniešu skaitam, kuri studē eksaktās zinātnes vai vēlas kļūt par inženieriem, pieaug sabiedrības “tehnoloģiskā analfabētisma” līmenis.
Un tad nav ko brīnīties, ka Latvijas Profesiju klasifikatorā parādās tādas profesijas kā astrologs, okultists, zīlnieks un ekstrasenss.
Katra paaudze izdzīvo savus maldus. Var jau mierināt sevi ar domu, ka šīs modernās utopijas nav tās pašas ļaunākās. Līdzīga slimība pasauli bija pārņēmusi 19. un 20. gadsimta mijā, kad cilvēki ticēja nevis zinātniskām, bet gan sociālām utopijām. Ka pasauli iespējams uzlabot, iedibinot proletariāta diktatūru un atņemot mantu bagātajiem. Laupi salaupīto!
Toreiz viss beidzās ar Gulagu, koncentrācijas nometnēm un masu kapiem. Šodien tiek maksāts ar aukstu dzīvokli, tukšu ledusskapi vai sabojātu veselību. Bet vienalga nepatīkami.
