Padomju karavīru gadījumā bija lielākas iespējas nodibināties ģimenei. Trešā reiha karavīru gadījumā nekad? 18
“Nekad” arī nevar teikt! Ir viens ļoti interesants gadījums ar austrieti, kurš slēpās kādā lauku saimniecībā līdz 1946. gadam. Kad piedzima bērns, tēvs laikam saprata, ka svarīgāk par savas dzīvības saglabāšanu ir glābt bērna dzīvi un savu mīlestību. Viņš aizgāja un pieteicās. Viņu jau gatavoja sūtīšanai uz filtrācijas nometni un, visticamāk, uz Sibīriju, kur to droši vien gaidīja nāve. Tad šī viņa mīlestība, viņa bērna māte ņēma ratus, apbraukāja visus radus un paziņas, lūdzot iedot, ko katrs var. Stāsta, ka sanākuši pilni rati ar pienu, gaļu un citiem produktiem. Bijusi arī nauda un vērtslietas. Tas viss aizvests uz vietējo čekas māju. Un viņa šo cilvēku “izpirka”! Viņš vēlāk nomira Latvijā. Taču tas ir viens, faktiski ārkārtas izņēmuma gadījums.
Kā ar sazināšanās valodām?
Latvijā ne krievu, ne vācu valoda nevienam nebija sveša, līdz ar to apstākļi komunikācijai un mīlestībai bija labvēlīgi. Mēs kā tauta allaž esam bijuši diezgan internacionāli. Rīga vienmēr bijusi metropole, Latgalē dzīvojuši baltkrievi, poļi, krievu vecticībnieki, Kurzemē – vācieši. Tas jau arī radīja kaut kādu sabiedrības attieksmi. Varbūt tur nozīme bija arī bailēs no totalitārā režīma ievērotajam klusumam, bet Latvijā kara bērni salīdzinājumā ar rietumvalstīs un ziemeļvalstīs dzimušajiem netika tik ļoti stigmatizēti. Latviešiem jau tas nebija nekas jauns! Arī jaunās mātes bieži nāca no etniski jauktām ģimenēm. Ar to mēs ļoti atšķiramies no pārējās Rietumeiropas un tā, kas notika, teiksim, Norvēģijā, kur valdība un sabiedrība ļoti agresīvi vērsās pret “vācu bērniem”. Latvijā svešas valsts karavīra un latvietes bērns sabiedrībā netika uztverts kā ienaidnieka bērns.
Kāda ir jūs interviju ģeogrāfija?
Visa Latvija. Jo nav nekādas sistēmas, kā varētu šādus cilvēkus atrast. Viņi nekur nav uzskaitīti. Savus sludinājumus izplatu visur, kur vien varu. Arī pašvaldībās un pašvaldību izdevumos. Arī “Latvijas Avīzē” tas bija publicēts vairāk reižu. Lielākoties intervijas notiek ārpus Rīgas, laukos. Mani tiešām pārsteidz, ka veidojas it kā divi poli – visbiežāk braucam intervēt uz vietām ap Daugavpili vai Liepāju.
Jūsu pētījumam ir īpatnējs hronoloģiskais periods 1941.–1949. gads…
Tematu vajadzēja noformulēt, taču tagad skaidrs, ka nav bijis īsti precīzi. Man ir intervija ar cilvēku, kurš atbilst visiem kritērijiem, bet dzimis 1950. gadā, un man ir arī saruna ar cilvēku, kurš tāpat atbilst kritērijiem, kaut dzimis 1940. gadā. Lieta tāda, ka Latvijā padomju karabāzes ierīkoja jau 1939. gada rudenī saskaņā ar Latvijas un PSRS sadarbības līgumu. Parastajiem zaldātiem no šīm bāzēm nekādi kontakti ar Latvijas sabiedrību netika ļauti, viņi bija izolēti. Bet virsnieki gan ne. Viens no viņiem iepazinās ar latviešu meiteni Rīgas Latviešu biedrības namā. Bet 1950. gadā dzimušajam vecāki bija iepazinušies šeit, taču viņš pats kā padomju militārpersonas bērns piedzima padomju karabāzē Somijā. Arī tas ir vienreizējs gadījums.
Vai var jau izdarīt kādus secinājumus par to, kā bērna izcelsme ietekmēja viņa tālāko dzīvi? Ko toreiz rakstīja dokumentos, ja tēva “nebija”?
Man zināmi vairāki gadījumi, kad bērni tikai nejauši pēc daudziem gadiem uzzina, kā cēlušies. Vācu okupācijas vara, vadoties no Norvēģijas rūgtās pieredzes, bija nolēmuši, ka tādos gadījumos bērna tēvu reģistrēt nav obligāti. Anketā ievilka svītru. To pašu pieļāva arī padomju okupācijas laikā. Secinājumus vēl īsti izdarīt nevaru, taču, manuprāt, arī tas ir rādītājs, ka padomju varai “vācu bērnu” ķerstīšana nelikās svarīga. PSRS cilvēkus varēja viegli represēt arī daudzu citu iemeslu dēļ. Var sacīt, ka 80% “vācu bērnu”, ar kuriem esmu runājis, viņu izcelšanās tika veiksmīgi apslēpta. Kara juceklis ļāva to viegli izdarīt. Varēja pateikt, ka tēvs kritis. Un arī padomju varu tāds paskaidrojums laikam apmierināja. Savdabīga lieta – daudzi “vācu bērni” kļuva par kompartijas biedriem! Protams, liecībās ir arī bērni, kuri tiek kopā ar vecākiem izsūtīti, taču tas nav bioloģisko iemeslu dēļ, kamēr Norvēģijā pēc kara diskriminācija notika tieši tamdēļ. Norvēģietēm, kas precējušās ar vācu karavīriem, atņēma pilsonību – kā mātei, tā bērnam. Bērnus mātēm arī atņēma.
Bieži pieminat Norvēģijas skarbo piemēru, bet “kara bērni” ir arī Vācijā un citās kara skartajās zemēs.
Norvēģijas gadījums ir ļoti izteikts un daudz analizēts. Pētniecības iniciatīva nāca no pašiem norvēģu kara bērniem. Norvēģija šim jautājumam pievērsās tikai tad, kad paši kara bērni saorganizējās un piespieda valsti rīkoties. Tas notika ļoti vēlu, tikai 21. gadsimta sākumā. Kvantitatīvā datu analīze liecina, ka, salīdzinot ar pārējiem viņu paaudzes bērniem, kas piedzima vientuļajām mātēm, šiem “vācu bērniem” visi dzīves sekmju rādītāji bija zemāki. Viņi vairāk cieta no psiholoģiskām un veselības problēmām, viņiem ir zemāks izglītības līmenis, bijusi zemāka alga. Visi rādītāji, ko vien varam iedomāties, viņiem ir bijuši zemāki. Līdzīgi bijis Dānijā, kur piedzima 6–8 tūkstoši “vācu bērnu”, taču Norvēģijā tomēr situācija bija smagāka. Tāpat Vācijā no sabiedroto karavīriem dzimušajiem bērniem dzīves rādītāji ir zemāki, kaut ne tik izteikti sociālajā vai algu jomā, cik psiholoģisko un veselības problēmu dēļ. Jāatceras, ka vācu sabiedrība tomēr bija nacisma ideoloģijas caurausta un vācu sievietes tuvība ar nevācieti arī tūlīt pēc kara skaitījās nodevība. Vissmagāk bija tām vācietēm, kurām bērni piedzima no afroamerikāņu karavīriem. Skolās pret “kara bērniem” vienaudžu attieksme Rietumeiropā bija ļoti nežēlīga. Vispār šīs lietas ir ļoti grūti aptveramas, kad runa vairs nav par simtiem, bet tūkstošiem un simtiem tūkstošu. Iedomājieties, cik sieviešu Vācijā tika izvarotas! Un cik no viņām atzina, ka tikušas izvarotas? Tāpēc jebkurš skaitlis par to nebūs pareizs, jo ir runa par sabiedrībā apslēpto. Piemēram, Polijā, kur sabiedrības atriebības līmenis tādām vientuļajām mātēm un viņu bērniem bija augsts, manam kolēģim no Augsburgas universitātes, kara bērnu projektā ir ļoti grūti atrast intervējamos, jo visu komunistu valdīšanas laiku tā skaitījās nevēlama tēma. Turklāt vācu un padomju karavīru bērnu jautājums skaitījās vienlīdz nepatīkams, jo pirmajā gadījumā tika uzdots jautājums par kontaktiem ar iebrucējiem, bet otrajā – par “atbrīvotāju” rīcību.
P. S. Ja esat Latvijas “kara bērns”, vai tādu zināt, Oskars Gruziņš būtu pateicīgs par sniegto informāciju. Lūdzu rakstiet “[email protected]” vai zvaniet 28254186.
