Katrai lilijai sava biogrāfija 0
Nesen ceļu pie lasītājiem sākusi grāmata “Vasaras kalnā”, kas ir rakstnieces Māras Svīres un slavenā liliju selekcionāra, jaunu šķirņu radītāja, dienliliju tēva Latvijā Jāņa Vasarieša kopdarbs.
Darbs strukturēts īpatnēji: pirmoreiz grāmatu šķirstot, šķiet, ka tā ir selekcionāra biogrāfija, atskats par 92 gados piedzīvoto. Tā gan tas ir tikai daļēji, jo izdevuma otrajā daļā iekļauti rakstnieces Māras Svīres stāsti – trīspadsmit veltījumi Jāņa Vasarieša selekcionētajām liliju šķirnēm. Viņa arī rakstījusi ievadu, kurā atklāj, kā iepazinusies ar selekcionāru un kā šī pazīšanās abām ģimenēm izvērtusies brīnišķīgā draudzībā. Tā dāvājusi ne tikai skaistus kopā pavadītus brīžus, bet arī iedvesmojusi kopējam darbam, kura iznākums ir šī grāmata.
J. Vasarietis savu dzīvesstāstu aprakstījis pēc hronoloģijas principa. Stāstījums sākts ar ieskatu bērnībā, kas noritējusi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Lasot šīs rindas, kļūst nedaudz skumji, jo tā Latvija, par kuru vēstī autors, ir zudusi uz neatgriešanos. Tāpat arī tikumi un tālaika cilvēki. Īpaši varētu ieinteresēt vēstījums par J. Vasarieša tēvu Fridrihu Zommeru (1881 – 1972), kurš piedalījies Pirmajā pasaules karā, izveidojis 1. Rīgas latviešu zemessargu rotu, bijis atbildīgais par Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgās ceremonijas drošību 1918. gada 18. novembrī, turklāt pats piedalījies arī lemšanā. Apbrīnas vērta ir šī vīra drosme, spēja nekad neapstāties pie sasniegtā, bet gan droši virzīties uz priekšu pat tad, ja nākamais izraudzītais mērķis saistīts ar lielu risku. Šķiet, nebūs pārspīlēts, apgalvojot, ka vismaz daļu šo īpašību mantojis viņa dēls. Arī J. Vasarieti nav spējuši sabojāt pat vislielākie sasniegumi un atzinības; viņš savu ceļu neatlaidīgi turpinājis, par ko liecina darba augļi – liels daudzums selekcionēto liliju šķirņu, kas vasarās zied ne vienā vien Latvijas dārzā. Lai tādu bagātību radītu, ar zināšanām un neatlaidību vien nepietiek. Kaut arī tas skan banāli, iedvesmu šim darbam sniegusi mīlestība. J. Vasarietim tās bijis pārpārēm, ka pieticis visiem: gan izraudzītajam darbam, gan cilvēkiem, gan Latvijai. Mūsdienās šķiet neticami, ka tikai par pateiktu paldies selekcionārs neskaitāmiem cilvēkiem sūtījis puķu sēklas, tādā veidā rūpējoties, lai mūsu valstī un arī ārpus tās robežām vairojas skaistums.
Autors spilgtus un neparastus savas dzīves notikumus virknē citu aiz cita, it kā darinātu krelles – uz diedziņa vērtu spīguļus. Pārsteidz dažādo notikumu un atgadījumu intensitāte, to pietiktu vismaz trim mūžiem. Protams, netrūkst arī traģikas, bez tām neviens mūžs nav iedomājams, taču priecīgais J. Vasarieša dzīvē spējis gūt pārsvaru.
Kā krāšņs zieds izceļas nodaļa, kurā publicēti M. Svīres trīspadsmit veltījumi lilijām. Šos stāstus tēlaini varētu nodēvēt par katras puķes biogrāfiju: “Tūlīt pēc saullēkta Putekšņu pavēlnieks, iznācis dārzā, ieraudzīja, ka uzziedējusi kāda no jaunajām lilijām. Cēla, balta, kautrīgi galvu pieliekusi. Viņš sāka prātot, kādu vārdu dot.” (166. lpp.) Lielākajā daļā stāstu autore puķes personificējusi, likdama tām just, domāt un izturēties kā dzīviem cilvēkiem.
Grāmatā iekļautas melnbaltās fotogrāfijas, kurās fiksēti nozīmīgākie notikumi J. Vasarieša mūžā. Noslēguma nodaļā, kas veltīta selekcionāra trīspadsmit liliju šķirnēm, skatāmi krāsaini attēli – katru stāstu papildina fotogrāfija ar konkrētās šķirnes liliju, lai lasītājs zinātu, kāda izskatās stāsta galvenā varone.
