Katrā pagalmā sabiedriskais transports neiebrauks: kāpēc uz skolu nevar braukt ar satiksmes autobusu 0
Lielākajā daļā Latvijas novadu joprojām tiek uzturēti skolēnu autobusi, kaut finansiāli izdevīgāk būtu skolēnus pārvadāt ar reģionālās satiksmes autobusiem. Tomēr pēdējā gada laikā reģionālas satiksmes maršruti sakārtoti tā, lai nepārklātos ar skolēnu autobusiem.
Kad pērn tika publiskots pētījums par skolu tīklu, tajā cita starpā tika atzīts, ka arī, dotējot transporta pārvadājumus, valsts ir pārāk izšķērdīga, jo daudzviet pa vienu un to pašu maršrutu brauc gan valsts dotētais reģionālās satiksmes autobuss, gan pašvaldības uzturētais skolēnu autobuss.
Autotransporta direkcija pievērsusi uzmanību tam, lai satiksmes autobusu un skolēnu pārvadājumu maršruti vairs nepārklātos
un centusies vienoties ar pašvaldībām par to, lai turpmāk skolēnus pārvadātu ar satiksmes autobusu, ja tāds apkaimē pieejams.
Tomēr ir gadījumi, kad jāslēdz tieši satiksmes autobusa maršruts, jo “pašvaldība atsakās pārtraukt skolēnu pārvadājumus pa to pašu maršrutu”, šodien Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē stāstīja Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš. “Tādējādi citi iedzīvotāji zaudē satiksmes autobusu.
Protams, ir pašvaldības, kur ar skolēnu autobusiem pārvadā arī tos, kuri skolu sen beiguši. Tomēr tā nav taisnīga situācija, ja vienā novadā iedzīvotājiem pašiem jāmaksā par pārvietošanos, bet citur var braukt ar pašvaldības dotētu autobusu. Turklāt, ja maršrutā brauc tikai skolēnu autobuss, skolnieku brīvdienu laikā, iedzīvotāji vispār paliek bez transporta.”
No vairāk nekā tūkstoš reģionālo autobusu maršrutiem 240 pastāv galvenokārt dēļ skolēnu pārvadājumiem. “Ja autobuss vajadzīgs skolēniem, saglabājam arī nerentablos maršrutus,” teica K. Godiņš. Savukārt pašvaldības skolēnu pārvadāšanai ar skolu autobusiem šobrīd uztur 964 maršrutus. Savi skolēnu autobusu maršruti joprojām ir 102 Latvijas pašvaldībām. Ar skolēnu autobusiem šajā mācību gadā tiek pārvadāti 16 700 skolēnu un tam pašvaldības tērē 2,82 miljonus eiro gadā.
Ja skolēni brauc uz skolu ar satiksmes autobusiem, viņu braucienus arī apmaksā pašvaldība. Tomēr K. Godiņš lēš, ka skolēnu pārvadāšana ar satiksmes autobusiem vietējām varām ir finansiāli izdevīgāka, jo jāmaksā tikai par reāli notikušiem braucieniem, kamēr skolēnu autobuss jāuztur arī tad, ja skolēns slimo un uz skolu neiet vai tiek skolā ar kādu citu transportu.
Daļa pašvaldību sāk ierobežot vai pavisam atteikties no skolēnu pārvadāšanas ar skolēnu autobusiem, jo atzīst, ka ērtāk tomēr pārvadāt skolēnus ar sabiedrisko transportu.
Pavisam no skolēnu pārvadāšanas ar skolu autobusiem atteikušies tikai astoņi novadi: Ērgļu, Dundagas, Ādažu, Kokneses, Pļaviņu, Rojas un Cēsu novadi.
Tajā pašā laikā K. Godiņš uzskata, ka pavisam atteikties no skolu autobusiem nevar tajos novados, kur ir zems iedzīvotāju blīvums. “Satiksmes autobuss nebrauks pakaļ vienam vai diviem skolēniem uz kādu attālu vietu, jo šāds satiksmes autobuss nebūs pieņemams citiem pasažieriem,” teica valdes priekšsēdētājs, kurš arī norādīja, ka valsts un pašvaldības pretimnākšana skolēniem, kas jānokļūst skolā esot tik liela, ka uz skolu braucēji ir izlutināti un sagaida, ka autobuss iebrauks teju pagalmā un, izkāpjot no gultas, uzreiz varēs kāpt skolas autobusā.
Apkaimēs, kur skolēnu ir pārāk maz, lai viņus vestu uz skolu ar autobusu, nākotnē pašvaldības varētu slēgt līgumus ar skolēnu vecākiem par bērnu nogādāšanu skolās ar personisko transportu. Pašvaldības varētu apmaksāt degvielas un/vai amortizācijas izdevumus. K. Godiņš uzskata, ka jau šobrīd normatīvie akti ļauj vietējām varām šādi rīkoties, ja vien tās izvēlētos šādu risinājumu.
K. Godiņš cita starpā atzina, ka skolu tīkla kārtošana iespaido arī reģionālo autobusu maršrutus. Ja tiek slēgta skola, uz kuru skolēni braukuši ar satiksmes autobusu, tad tiek veiktas izmaiņas arī autobusu maršrutos. Piemēram, šogad skolu tīkla izmaiņu dēļ reģionālās satiksmes autobusu maršruti mainīti Amatas, Burtnieku un Alūksnes novados.
