Katrā nozarē ir savas viltības 2
Grigorijs Rozentāls saimnieko Alsungas pusē. Pagājušajā gadā piedalījās konkursā “Sakoptākais mežs” un ieguva meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs”. Vada lielāko meža īpašnieku kooperatīvu Latvijā. “Mežsaimnieks” pārliecinoši turpina augt arī šogad, kad koksnes cenas kritušās.
Labo cenu laiks pagājis?
G. Rozentāls: Tā nu ir. Pērn nelabvēlīgie laikapstāļi noveda pie tā, ka pārstrādes fabrikām otrpus jūras trūka koksnes, un mēs gandrīz divus gadus piedzīvojām neticami labu cenu.
Taču šis sapnis ir beidzies, un šogad tā cena īsti iepriecinoša vairs nav. Taču vienmēr jau ir kaut kas, ko var zāģēt, un var teikt, ka cipars ir labs. Papīrmalka pietuvinājusies cenām, kādas ir Zviedrijā un Somijā. Acīmredzot tā ir tā cena, ar kuru ilgtermiņā meža īpašniekiem ir jārēķinās.
Vai tas iespaidos šā gada apgrozījumu?
Kooperatīvā sabiedrība “Mežsaimnieks” ir augusi strauji. Pagājušajā gadā mēs dubultojām apgrozījumu, sasniedzot 6,5 milj. eiro. Šogad, par spīti cenu kritumam, plānojām kāpumu turpināt. Pirmajos četros mēnešos mums gājis ļoti labi. Kā tas turpināsies līdz gada beigām, grūti pateikt, bet plāns ir apgrozījumu no 6,5 miljoniem audzēt līdz astoņiem miljoniem eiro.
Pagājušajā gadā privātajos mežos valstī nozāģēja tuvu septiņiem miljoniem kubikmetru. Par spīti augstajai cenai, ciršanas apjoma pieaugums bija neliels. Tāpēc domāju, ka radikāla krituma nebūs arī šogad, tāpat viss notiks, būs uzņēmumi, kuriem ies grūtāk, kuriem ies vieglāk, bet tā jau bijis vienmēr. Mūsu plāni ir nepazaudēt izaugsmi arī šogad. Pagājušajā gadā pārdevām 106 000 kubikmetru, bet šogad plānojam pārdot 140 000 kubikmetru. Mums ap 80% no nozāģētajām cirsmām tiek mākslīgi atjaunotas, kas Latvijai nav tipiski. Šajā stādīšanas sezonā (rudenī un pavasarī) būsim iestādījuši ap 900 000 stādu. Uz nākamo gadu mēs esam rezervējuši jau 1,5 miljonus stādu. Tās ir lielas platības ar kvalitatīvu nākotnes mežu.
Ko meža īpašnieks iegūst, iestājoties kooperatīvā?
Tās ir citas cenas. Tā var būt arī vienošanās par uzmērīšanu. Jo precīzāk sortiments būs sagatavots tam, ko vajag pircējam, jo labāku cenu viņš būs gatavs maksāt, un tas ir svarīgi. Profesionāļi, kas diendienā tirgo koksni, zina, kā dabūt lielāko vērtību. Tas ir tas pluss, ko mēs iedodam meža īpašniekam no mūsu organizācijas darbinieku zināšanām. Ir jau tā – mazais meža īpašnieks, atverot avīzi, paskatās – re, kur maksā vairāk! Bet reāli viņš ne vienmēr arī vairāk dabū. Katrā nozarē ir savas viltības, savi triki… Es to nesauktu par krāpšanu, īstais vārds ir – viltības. Tirgus ir tirgus – ir pircējs un ir pārdevējs, un katrs tajā cenā iestrādā savu izdevīgumu. Jo ar lielāku apjomu tu ej tirgū, jo lielākas cenas nāk līdzi. Atkarībā no sortimenta kaut kam vairāk, kaut kam mazāk.
Mēs ar to atšķiramies, ka nevienu nešķirojam, un, pie mums atnākot, tā nav loterija, kā pret tevi izturēsies.
Nemaz, nemaz nešķirojat?
Mēs nevienu neizmantojam. Ir vadlīnijas, pēc kurām mēs paņemam naudu tur, paņemam naudu tur, bet pārējais paliek īpašniekam. Mēs cenšamies neņemt daudz naudas ārā no īpašnieka kabatas, no darījuma. Mēs attiecamies vienādi pret visiem īpašniekiem, jo visi ir mūsu biedri, mēs nešķirojām tajos, kuri saprot, ko dara, un tajos, kas nianses nesaprot. Tas ir tikai normāli, ka meža īpašnieks strādā ar viņam daļēji piederošo uzņēmumu, kurā pret viņu izturas godīgi, racionāli un neizmanto viņa nezināšanu. Pieļauju, ka privātkomersantam vilinājums paņemt sev vairāk meža īpašnieka naudas ir liels. Tā nauda burtiski “stāv uz galda”, atliek tikai pastiept roku…
Vai tad meža īpašnieki nav kļuvuši gudrāki?
Ir. Un tomēr frāzi – es no tā meža neko nesaprotu – nākas dzirdēt neticami bieži. Izmantojot Eiropas naudu, rīkojam seminārus visā Latvijā. Interese ir. Taču ir arī tā – ierodas tie, kuri uz šiem semināriem parasti brauc. Tajā pulciņā jaunas sejas nemaz tik bieži klāt nenāk.
Cik darbinieku ir “Mežsaimniekā”?
Šobrīd pa visu Latviju esam 18, pirms četriem gadiem bijām tikai divi. Meža īpašnieki kļūst prasīgāki pret mūsu darba kvalitāti. Lai aizvests būtu raiti, lai papīri sakārtoti ātri… Tāpēc ir īstais brīdis pārskatīt, kā mēs strādājam. Jo “Mežsaimnieks” ir veidojies no ļoti mazas organizācijas, un ļoti mazā organizācijā darbinieki ir universālie kareivji, kas dara visu. Mēs esam sasnieguši to brīdi, kad jāstrādā tā, kā to dara Skandināvijā, kur nav universālo darbinieku. Katrs atbild par savu sfēru, bet viens ir tas, kurš vada visu procesu. Tas prasīs “šaha figūriņu pārbīdīšanu”. Bet mēs uz to ejam.
Vai “Dižozola” apjomīgā reklāmas kampaņa neatņem kooperatīvam potenciālos klientus?
Meža īpašniekiem jāsaprot, kas par dārgo reklāmu samaksā, – ne jau kāds labdaris, bet viņš pats. Mēs arī labprāt palaistu reklāmas klipus televīzijā, bet tad mums būtu jāizskaidro saviem biedriem, meža īpašniekiem, kāpēc mums tik daudz no viņu naudas jāiegulda tādu kampaņu organizēšanā. Ir jau savi argumenti, kāpēc, bet mēs neesam gatavi tādu naudu tērēt. Ir arī jāsaprot, ka jebkura reklāma ir sava veida māksla – vai ātrie kredīti, vai partiju solījumi pirms vēlēšanām, daļa patiesības tur ir un daļa arī nav, ne visam, kas tiek pateikts, var ticēt.
Pieaugot apjomiem, tu pats jūties stabilāks vai vairāk pa viļņiem šūpots?
Šogad cenu kritums ir ienesis lielāku nervozitāti. Protams, ka mūsu organizācija ir uzaudzēta, un tai to koku vajag, to jaunaudzi vajag, transportam darbu vajag. Mēs strādājam ar kontraktoriem, viņi paļaujas, ka viņiem būs darbs šodien, rīt, pēc mēneša un pēc gada. Arī viņi ir investējuši naudu savā attīstībā, paļaujoties, ka kooperatīvs to stabilitāti būs spējīgs nodrošināt. Tā ir mūsu atbildība – lai visi tajā ķēdītē, ieskaitot meža īpašnieku, ir apmierināti.
Un biedru piesaiste mums ir fantastiska. Pirms gada mums bija 354 biedri, šobrīd mums ir 467. Mēs diezgan strauji tuvojamies pieciem simtiem. Mūsu mērķis šogad – 600 biedri, un es domāju, ka mēs to pārsniegsim.
Igaunijā, kur meža īpašnieku biedrību un kooperatīvu kustība sākās agrāk, šobrīd tajās iesaistījušies 13 000 meža īpašnieku. Zviedrijā un Norvēģijā katrs trešais meža īpašnieks ir kooperatīva biedrs.
Vai esi ieguvis arī kādu mācību, ko liec aiz auss?
Cilvēki ir dažādi, ar vieniem viegli strādāt, ar citiem ne tik viegli. Ar dažiem pat ļoti grūti. Bet vienmēr ir jāspēj sarunāties. Ja komunikācija pārtrūkst, tas ne pie kā pozitīva nenoved. Ja ir dažādi viedokļi, bet mēs spējam sarunāties, tas ir daudz labāk, nekā nogriezt kā ar nazi un pateikt – viss. Kamēr mēs sarunājamies, tikmēr varam panākt vienošanos.
