“Katra nākamā grāmata kā atkalredzēšanās!” Intervija ar Intu Šmiti 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Inta Šmite (1960) jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem dāvā latviešu lasītājam ievērojamu franču rakstnieku darbu tulkojumus. Tās ir gan grāmatas bērniem, gan Borisa Viana “Sarkanā zāle”, gan joprojām ļoti populārā rakstnieka Frederika Beigbedera romāni “14,99 eiro” un “Romantiskais egoists”, un citi.
Īpaši draisks un viegls šķita Intas tulkotais OIivjē Burdo “Gaidot Bodžanglu”. Ievērību guvis arī Delfīnes de Vigānas romāns “Lojalitātes”, ko dēvē par tekstu, kas ir “lasāms vienā elpas vilcienā un ir grāmata par klusēšanu un par to, uz ko gatavi bērni, lai pasargātu vecākus”. Un tagad ir iznācis de Vigānas romāns “No un es”.
– Visvairāk jūs esat tulkošanā tieši ar F. Beigbedera tekstiem. Kādas ir sajūtas, atskatoties uz tik piesātinātu darbu ar šo autoru?
– Darbu atviegloja tas, ka autors ir iepazīts, un jaunajā grāmatā reizēm noder viena otra atslēdziņa, kas kalpojusi, tulkojot iepriekšējo. F. Beigbedera stilam ļoti raksturīgi trāpīgi salīdzinājumi un aforistiski izteikumi, dažādas vārdu spēles un alūzijas – gan ar neapbruņotu aci redzamas, gan slēptas.
Ne tikai latviešu lasītājiem vien viņš asociējas ar romānu “99 franki/14,99 eiro” un “Mīlestība ilgst trīs gadus” (šis teiciens jau ir folklorizējies), taču vēlos uzsvērt viņa fundamentālās zināšanas literatūrā un erudīciju, kas spilgti izpaužas viņa literatūras kritikās periodiskajos izdevumos un arī pāris rakstu krājumos.
– Vai mēdz būt tāds autors, kas jums kā tulkotājai apnīk?
– Līdz šim tā vēl nav gadījies. F. Beigbeders gan ir vienīgais rakstnieks, kam esmu tulkojusi tik daudz romānu. Katra nākamā grāmata bija kā atkalredzēšanās. Drīzāk varētu runāt par vilšanos, ja nākamie rakstnieka darbi nešķiet tikpat izdevušies kā iepriekšējie.
– Kad jums ir viegli iekļūt autora pasaulē un pārcelt to latviešu valodā? Kāds autors tulkotājam ir parocīgākais?
– Domāju, ka katram tulkotājam parocīgs varētu būt cits autors; jebkurā gadījumā man ir viegli tulkot darbus, kas pašai patīk, kad varu būt uz viena viļņa ar rakstnieku vai arī kad šķiet, ka ar šo grāmatu nu gan būtu vērts iepazīstināt latviešu lasītāju.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu darbu ar de Vigānas tekstiem! Kas jūs tajos fascinē un kas izaicina? Kā viņu lasīt mūsdienu latviešu lasītājam?
– Delfīnes de Vigānas daiļradē mani piesaistīja viņas psiholoģiski smalkais un precīzais tēlojums neatkarīgi no grāmatas tēmas, viņas spēja iejusties galveno varoņu ādā. Arī empātija un tas, ka viņa nevis nosoda savus varoņus, bet mēģina izprast un meklēt viņu rīcības dziļākos cēloņus.
D. de Vigānas stils katrā romānā ir atšķirīgs, stāstījuma ritms ikreiz ir citāds, tāpēc tulkojot bija ļoti svarīgi uzķert īsto toņkārtu. Manuprāt, viņas smeldzīgais romāns “Lojalitātes” būtu obligāti jāizlasa visiem skolotājiem un visiem vecākiem, it īpaši tiem, kuri dzīvo šķirti. Mēs bieži vien pat nespējam iztēloties, cik pašaizliedzīgi spēj būt bērni.
UZZIŅA
Delfīne de Vigāna (1966) ir franču rakstniece, kuras psiholoģiskie romāni izraisījuši lielu interesi un piesaistījuši simtiem tūkstošu lasītāju gan dzimtenē, gan citās valstīs, saņēmuši prestižas literārās prēmijas, tulkoti un pārtapuši filmās. Ilgāku laiku strādājusi sabiedriskās domas izpētes jomā, bet nu jau vairākus gadus pilnībā pievērsusies literātes karjerai.
Savos darbos viņa meistarīgi saplūdina faktus ar fikciju, pievēršas šokējošiem privātās dzīves aspektiem, ar ķirurga precizitāti un hipnotizējošu stāstnieces prasmi ievelk lasītāju sižetā, savērpjot veselu pārdomu un emociju virpuli. Līdz šim de Vigāna izdevusi astoņus romānus, bijusi līdzautore lugai.
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romāna “No un es” fragmentā.
Es bieži eju uz Austerlicas staciju, otrdienās vai piektdienās, kad stundas beidzas agrāk. Dodos turp skatīties uz aizejošiem vilcieniem – emociju dēļ, man ļoti patīk vērot, kā cilvēki reaģē, tieši tāpēc nekad nelaižu garām futbola mačus televīzijā, dievinu, kad pēc iesistiem vārtiem viņi bučojas, skrien augstu paceltām rokām un apskaujas, un arī raidījumu “Vai gribi būt miljonārs?”: kā meitenes aizšauj roku mutei priekšā, kad pateikušas pareizo atbildi, kā atgāž galvu, spiedz un tā, un viņu acīs ieriešas asaras.
Stacijā ir citādi, pārdzīvojums nolasāms skatienos, žestos, gaitā; atvadās pārīši, aizbrauc vecmāmiņas, dāmas smalkos mēteļos pamet uz perona šikus kungus – vai otrādi; es raugos uz cilvēkiem, kas brauc nezin uz kurieni nezin kāpēc un uz nezin cik ilgu laiku, viņi saka ardievas cauri stiklam, viegli pamājot vai kliedzot pilnā balsī, lai gan viņus nedzird.
Ja paveicas, var piedzīvot īstu šķiršanos, tas ir, var just, ka šķiršanās būs ilga vai arī šķitīs ilga (kas ir viens un tas pats), un tādās reizēs emocijas ir ļoti blīvas, it kā sabiezētu gaiss, it kā viņi būtu vieni paši, bez neviena cita tuvumā.
Tas pats notiek, kad pienāk vilciens, es nostājos perona galā un vēroju sagaidītājus, viņu saspringto un nepacietīgo seju, meklējošo skatienu, un tad pēkšņi viņu sejā atplaukst smaids, roka paceļas un sāk vicināties, viņi metas uz priekšu, apskaujas; tieši tas man patīk – šīs jūtu izpausmes.
Tas īsumā ir iemesls, kāpēc biju Austerlicas stacijā. Es gaidīju vilcienu, kas 16.44 pienāk no Klermonas-Ferānas; tas ir mans iecienītākais, jo no tā izkāpj visvisādi ļaudis – jauni, veci, resni, tievi, eleganti un bezgaumīgi ģērbušies, un tā. Tikai pēc laiciņa pamanīju, ka kāds sit uz pleca; pagāja labs laiciņš, jo biju ļoti koncentrējusies, un šādos brīžos es nejustu pat to, ja uz pēdas uzmītu mamuts. Es pagriezos.
– Vai nav kāds smēķis?
Viņai kājās bija netīras haki krāsas bikses, vecs bluzons ar caurumiem elkoņos un “Benetton” šalle, kādu mamma glabāja nogrūstu dziļi skapī atmiņai no jaunības dienām.
– Nē, diemžēl nav, es nesmēķēju. Bet varu piedāvāt piparmētru košļājamo gumiju, ja vēlaties.
Viņa saviebās, bet tad pastiepa roku; kad tajā ieliku paciņu, viņa to iegrūda somā.
– Sveika, mani sauc No. Un tevi?
– No?
– Jā.
– Mani sauc Lū… Lū Bertiņaka. (Parasti tas neatstāj vienaldzīgu, jo cilvēki iedomājas, ka esmu no dziedātāja Luī Bertiņaka ģimenes, varbūt pat viņa meita; reiz, kad vēl mācījos pamatskolā, tiešām pateicu, ka esmu viņa meita, bet sarežģījumi sākās, kad no manis gaidīja sadzīviskas detaļas, prasīja autogrāfus un tā, un nācās izstāstīt patiesību.)
Neizskatījās, ka vārds uz viņu būtu atstājis iespaidu. Nospriedu, ka viņa neklausās šādu mūziku. Viņa devās pie vīrieša, kas stāvēja netālu un lasīja avīzi. Tas nopūtās un, pacēlis acis uz debesīm, izņēma no paciņas cigareti; neveltījusi vīrietim ne skatienu, No to paķēra un atgriezās pie manis.
– Es tevi šeit esmu redzējusi jau vairākas reizes. Ko tu te dari?
– Nāku skatīties uz cilvēkiem.
– Ak tā. Vai tad tur, kur tu dzīvo, cilvēku nav?
– Ir. Bet te ir citādi.
– Cik tev gadu?
– Trīspadsmit.
– Vai tev nebūtu divi trīs eiro? Kopš vakar vakara neko neesmu ēdusi.
Parakājos džinsu kabatā un atradu dažas monētas, ko neskatoties viņai atdevu. Pārskaitījusi naudu, viņa sakļāva plaukstu.
– Kurā klasē ej?
– Vidusskolas otrajā klasē.
– Vai nav par agru?
– Vispār… nē. Esmu divus gadus priekšā.
– Kā tas iespējams?
– Pārlēcu divas klases.
– To es saprotu, ka pārlēci divas klases, bet kā tas iespējams?
Man šķita, ka viņa runā ar mani tā dīvaini, prātoju, vai tik viņa mani neapsmej, taču viņa izskatījās ļoti nopietna un vienlaikus arī ļoti samulsusi.
– Nezinu. Lasīt iemācījos bērnudārzā, tāpēc negāju sagatavošanas klasē, un pēc tam pārlēcu divas klases pamatskolā. Man bija tik garlaicīgi, ka visu dienu ap pirkstu virpināju matus un raustīju, un pēc dažām nedēļām matos bija caurums. Kad uztaisīju trešo caurumu, mani pārcēla citā klasē.
Arī man būtu gribējies viņu iztaujāt, taču sakautrējos; viņa smēķēja un nopētīja mani no galvas līdz kājām un no kājām līdz galvai, it kā meklēdama, ko tādu es viņai varētu iedot. Iestājās klusums (klusējām mēs, lai gan ausīs griezās skaļruņa sintētiskā balss), tāpēc likās, ka man kaut kas jāsaka, un es piemetināju, ka nu jau ir labāk.
– Ar ko ir labāk – ar matiem vai garlaicību?
– Nu… ar abiem.
No iesmējās. Tā es pamanīju, ka viņai trūkst viena zoba, un sekundes desmitdaļā man bija skaidrs, ka tas ir viens no mazajiem dzerokļiem.
Visu mūžu, lai kur es atrastos, allaž esmu jutusies ārpusē, ārpus bildes, ārpus sarunas, atstatu, it kā es vienīgā dzirdētu trokšņus vai vārdus, ko citi neuztver, bet nedzirdētu tos, kurus, šķiet, uztver viņi, it kā es atrastos ārpus kadra, otrā pusē milzīgai un neredzamai stikla sienai.
Tomēr vakar es biju kopā ar viņu, esmu pārliecināta, ka ap mums varēja uzzīmēt apli, tādu apli, no kura es nebiju izstumta, apli, kurš mūs apņēma un uz dažām minūtēm pasargāja no pasaules.
Ilgāk nevarēju palikt, jo mani gaidīja tēvs, es nezināju, kā lai atvados, vai uzrunāt par kundzi vai jaunkundzi, vai, tā kā zinu viņas vārdu, saukt par No. Problēmu atrisināju, vienkārši uzsaucot “Uz redzēšanos!”, nospriedu, ka viņa nav no tām, kas piesiesies pie pieklājības normām un pārējiem smalkumiem, kas jāievēro sabiedrībā. Pagriezos atpakaļ, lai pamātu ar roku: tā viņa tur stāvēja un noskatījās, kā aizeju, man sažņaudzās sirds, jo pietika redzēt viņas tukšo skatienu, lai būtu skaidrs, ka viņai nav neviena, ko gaidīt, nav māju, nav datora un, iespējams, nav, kur iet.
Vakarā pie vakariņām jautāju mātei, kā tas iespējams, ka pavisam jaunas meitenes nonāk uz ielas, viņa nopūtās un sacīja, ka tāda ir dzīve – netaisna. Šoreiz apmierinājos ar šādu skaidrojumu, lai gan pirmās atbildes bieži ir viena vienīga izlocīšanās, to zinu kopš seniem laikiem.
Atsaucu atmiņā viņas bālo ādu, acis, kas izdēdējušajā sejā izskatījās vēl lielākas, matu krāsu, rozā šalli; iedomājos, ka zem trim kārtu kārtām uzvilktajiem bluzoniem viņa glabā kādu noslēpumu, kas iedūries sirdī kā ērkšķis, noslēpumu, ko viņa nekad nevienam nav uzticējusi. Gribējās būt viņai blakus. Kopā ar viņu. Guļot gultā, nožēloju, ka nepavaicāju, cik viņai gadu, tas man nelika mieru. Viņa izskatījās tik jauna.
Tajā pašā laikā man šķita, ka viņa patiešām pazīst dzīvi vai, pareizāk, ka viņa pazīst dzīves biedējošo pusi.
prozas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Tulkotāji bieži vien savu arodu salīdzina ar spēli un nebūt nesauc par darbu. Šķiet, ka Intas Šmites pazīstamākie tulkojumi ir gaiši un rotaļīgi arī saturiski, kas labi raksturo latviešu tulkošanas meistara vidēji aritmētisko pašiespaidu. Arī de Vigāna – it kā raksta par nopietnām tēmām, tomēr tulkojuma fragments rāda, ka ceļojums neapgrūtinās, drīzāk ieraus spēlē.
