Latviete Liene un jordānietis Džozefs: pieņemam viens otru, kādi esam 32
Daudziem ir priekšstats: musulmaņi sievas sit kā pelavu maisus, taču citi strīdas pretī, apgalvojot, ka musulmaņi savas sievas nēsā uz rokām. Taisnība ir abiem, jo vīrs musulmanis var būt gan princis baltā zirgā, gan nelabojams varmāka, viss ir atkarīgs no cilvēka, audzināšanas, no kādas valsts viņš nāk un kādas tur ir tradīcijas. Lielbritānijā dzīvojošās latvietes LIENES FEODOROVAS vīrs DŽOZEFS ABUDALLA nāk no Jordānijas, ko uzskata par progresīvu musulmaņu valsti.
Arī viņš ik pa brīdim pievienojas mūsu sarunai, aizrautīgi stāstot par savu zemi un tradīcijām, iesmejot par ēģiptiešu draugiem, kuriem šķiet, ka viņa sieva tomēr neģērbjoties tā, kā kārtīga musulmaņa sievai pienāktos. Liene un Džozefs ir precējušies jau gandrīz septiņus gadus, karstasinīgais arābs gluži labi spēj sadzīvot ar atturīgo ziemeļnieci, kuras blondie mati viņam patiesībā patīk, taču arī padara greizsirdīgu. Kā jau patiesi ticīgs musulmanis, viņš nelieto alkoholu un neēd cūkgaļu, lūdzas piecas reizes dienā un regulāri apmeklē mošeju, taču nebūt neprotestē, ka tas jādara vienam, jo musulmaņa sieva drīkst būt kristiete. Tajās retajās reizēs, kad Liene tomēr aiziet vīram līdzi uz mošeju, ap galvu viņa sien lakatu, tāpat vīra dēļ arī pavisam īsi svārki un šortiņi noslēpti skapja tālākajā stūrī, taču tas arī ir viss. – Mēs pieņemam viens otru tādu, kādi esam, – saka Liene, un Džozefs piekrītoši māj ar galvu.
– Kādēļ jums katram savs uzvārds?
Liene: – Īstenībā musulmaņiem nav pieņemts, ka sieva pāriet vīra uzvārdā, lai to nokārtotu, man speciāli no Anglijas ziemeļiem būtu jābrauc uz Londonu pasi mainīt. Mums arī bērnu kopīgu nav, tad kādēļ gan!
– Taču cilvēki maina pat vārdus, pārejot islamā?
Džozefs: – Ja cilvēks pāriet islāmā, viņam nav jāmaina vārds. Kļūstot par musulmani, to neprasa, ja grib, to var darīt, taču tā ir tāda muļķošanās. Tikai vienā gadījumā tam ir jēga, proti, ja ir tradicionāls kristiešu vārds, piemēram, Džordžs vai Džordžīna, tad jā.
