“Katrā lomā ir daļa no manis.” Saruna ar Dailes teātra aktrisi Kristīni Nevarausku 4
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No rītdienas izklaides platformā “Tet+” un “Helio” interaktīvajā televīzijā pie skatītājiem atgriezīsies tumšas mistikas apvītā daudzsēriju filma “Bezvēsts pazudušās” – tās otrajā sezonā vienu no galvenajām lomām turpina spēlēt spilgtā Dailes teātra aktrise KRISTĪNE NEVARAUSKA. Viņas varone, muižas īpašnieka sieva Agnese, nav nekāda maigā būtne, bet dzīvē pieredzējusi sieviete, kura zina, ko vēlas, – sevi un savējos viņa gatava aizstāvēt par katru cenu. “Katrā lomā atrodu un ielieku kādu šķautni no sevis,” sarunā teic aktrise, piebilstot: “To, uz ko spējīga sieviete savējo dēļ, es vēl vairāk saprotu tagad – kā māte un kā sieva.”
Ar Kristīni Nevarausku tiekamies Dailes teātrī mirkli pirms Oskara Lutsa ģimenes izrādes “Pavasaris” pirmizrādes – iestudējumā viņa iejūtas dzīvespriecīgas skolnieces lomā. Kā pasmaida pati Kristīne, pēc dēliņa piedzimšanas viņa teātrī un filmēšanas laukumos atgriezusies ārkārtīgi strauji, gan vasarā filmējoties “Bezvēsts pazudušo” otrajai sezonai, gan ielecot vairākās lomās Dailes teātra izrādēs “Smiļģis” un “Zemdegas”, gan izbaudot intensīvu mēģinājumu procesu, iestudējot “Pavasari” un gatavojoties drīzumā gaidāmās komēdijas “Izrāde, kas saiet sviestā” pirmizrādēm. Par aktrises intensīvo atgriešanos teātrī, maģisko atšķirību starp teātri un kino, kā arī seriālu augsti turamo kvalitātes latiņu tad arī šajā sarunā.
– Ir mirklis pirms “Pavasara” vakara izrādes, un jūs sakāt – pirms pirmizrādēm arvien izjūtat uztraukumu. Vai tāds jums ir arvien, kaut tik daudz lielu, spilgtu pirmā plāna lomu spēlēts?
K. Nevarauska: – Protams, ir! Gadās, ka izrādē man varbūt jānospēlē tikai viena aina, bet es tāpat drebu! Bet ir tāds fenomens, ka pirms bērnu izrādēm stresa ir stipri mazāk, lai gan atbildība ir tieši tāda pati. Tu tāpat mācies, gatavo, spēlē savu lomu… “Pavasarī” man ir piecas ainas, bet ir mieriņš. Iespējams, tu pats pieņem, ka esi bērns, un nomet nost pieauguša cilvēka lieko informāciju. Un vēl jau enerģijas apmaiņa ar bērniem – tā ir neatkārtojama. Atgriežoties teātrī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, tieši “Pavasaris” man bija pirmais lielais mēģinājumu periods, es to ārkārtīgi izbaudīju. Līdz tam ik pa brīdim bija lugas, kurās ielēcu kā braucošā vilcienā – atskrēju, nospēlēju – “Smiļģis” (Smiļģa sievas Bertas loma), “Zemdegas” (Ritmas loma), mazliet koncentrētāki bija “Trīs draugi”. “Pavasarī” man patiešām patīk spēlēt – ir sajūta kā atgriežoties jaunībā.
– Igauņu autora Oskara Lutsa “Pavasaris” tiek pielīdzināts Poruka “Kaujai pie Knipskas”, abi ielūkojas skolēnu dzīvē pagājušā gadsimta sākumā.
– Man taču pavasarī palika četrdesmit, un, kad uzzināju, ka man jāspēlē šajā lugā, iedomājos – noteikti būšu māte vai skolotāja. Izrādījās – esmu nešpetnā teicamniece Tēle! Tajā brīdī tikai nodomāju – nav slikti manos gados! (Smejas.) Tur ir savs pirmais mīlas trīsstūrītis, pirmās greizsirdības, pirmās draudzības un, protams, palaidnības. Ar režisoru līdz galam nevienojāmies, kādā vecumā ir mūsu pusaudži – vecums ir skatītāju ziņā, jo kāds tā varbūt uzvedies vienpadsmit, cits – sešpadsmit gados. Pārējais – bērnu dzīve, skola, skolotāji, mācītājs – viss, kā piedien 20. gadsimta sākumā.
– Igauņu režisora Prīta Pedajasa darba stils ļoti atšķiras no Latvijā pieredzētās režijas?
– Man šķiet, atšķirība nav tautībā, bet cilvēkā. Man šī ir pirmā pieredze ar igauņu režisoru, tāpēc neņemos spriest un vispārināt. Jūtu, ka ir miers un gudrs lēnums, bet nav izslēgts, ka igauņi var būt karstasinīgi un traki. Mani fascinē režisora intelekts un tas, kā viņš māk strādāt pie niansēm lomās. Īpaši ar puišiem, jo šī vairāk ir tāda puišu lomu ludziņa, tur režisoram ir ko dot un barot zēniem.
– Kā ir labāk – ka režisors uzliek stingru rāmi vai tomēr ļauj pašai iezīmēt sava tēla trajektoriju?
– Nav tā, ka es gribētu, lai man visu iebaro kā ar tējkarotīti. Man interesants ir tikai abpusējs process, kad dodu kaut ko arī no sevis. Ne velti režisors ir vajadzīgs aktieriem – ne tikai lai kopā izlasītu darbu, bet arī kopā radītu. Pats nepatīkamākais iestudēšanas procesā ir brīdis, kad pēc “galda perioda” nonāc spēles laukumā, tad šķiet, ka esi kā no pirmā kursa – neko nemāki, neko nesaproti, bet tad lēni tas ritenis iet uz priekšu. Pirms katras jaunas lomas jūtos kā balta lapa. Protams, tev ir kaut kādas profesionālas prasmes, ko izmantot, bet katrs tēls top no jauna. Atkal ir neveiklums, trīcošas kājas un kauns, īpaši teātrī, jo paradoksālā kārtā kino tev nav laika šaubām. Tu ej un dari. Tur ir jābūt gatavam jebkurā mirklī – tā ir maģiskā starpība starp kino un teātri.
– Laikā, kad teātri bija slēgti, kinokameras bijušas ieslēgtas. Jums – ražīgs seriālu aktrises laiks gan “Viņas melo labāk”, gan “Bezvēsts pazudušo” filmēšanas laukumos.
– Pirmais no abiem gan tagad ir beidzies – lietuviešu scenārijā mana varone (Jana) beidz savas gaitas seriālā, un tas pats jādara arī man.
– “Bezvēsts pazudušās” ir jaunas autores Leldes Kovaļovas radīts detektīvs, ko uzņem jauns režisors Vlads Kovaļovs. Jāpavaicā, kas jums lika teikt “jā” Agneses lomai.
– Kad gāju uz provēm pie Vlada, sapratu, ka pie šī režisora gribētu strādāt. Harisma, inteliģence, humora izjūta un prasme strādāt ar aktieriem. Nav svarīgi, ka režisors ir jauns, ja redzu, ka viņš labi strādā un nerimstas, kamēr nav noslīpējis kadru kā dimanta oliņu. Filmēšanā jutos tik ļoti labi un harmoniski, ka pat piecos no rīta ar prieku braucu uz filmēšanas laukumu. Iedomājieties, vasara, saulīte tikko lec – skaisti un romantiski! Turklāt, jau lasot scenāriju, bija skaidrs, ka šajā stāstā ir azarts un intriga – īsts detektīvs, kas tevi nemanot ievelk notikumu ķēdītē. Reti gadās tā, ka tiešām gribu zināt, ar ko viss beigsies, un šis bija tāds gadījums.
– Jūsu spēlētā Agnese ir dāma ar paskarbu raksturu, dažādas dzīves pieredzes rūdīta sieviete – ne gluži pozitīvais tēls.
– Mēs, aktieri, esam savu lomu advokāti, neko necilvēcīgu es viņā arī neredzu. Sieviete, kura pastāv par sevi, savu ģimeni. Vai tad mēs ikviens necīnāmies ar zobiem un nagiem par sevi, par saviem bērniem, par to pašu iztikšanu? Jā, raksturs viņai ir, bet ko tikai ģimenes un bērnu dēļ neizdarīsi! To, uz ko spējīga sieviete savējo dēļ, vēl vairāk saprotu tagad – kā māte un kā sieva.
– Seriāla filmēšanas laukumā teātra amatu hierarhija zūd – “Viņas melo labāk” spēlējāt pārī ar Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu, bet “Bezvēsts pazudušajās” – esat Dailes teātra direktora Jura Žagara spēlētā varoņa sievas lomā.
– Man ir prieks, ka, spēlējot kopā, varam būt jauki, forši kolēģi. Filmēšanas laukumā Juris ir aktieris, mans kolēģis, bet seriālā – mans vīrs! Protams, teātrī viņš ir direktors un es – aktrise. Tās lietas ir nošķirtas un nekādā ziņā viena otru neietekmē.
– Nav noslēpums, ka seriāli, salīdzinot ar spēles kino, reizēm ir pabērna lomā, par tiem nereti pavīpsnā…
– Es par seriāliem nekad neesmu vīpsnājusi. Var būt lielākas veiksmes vai neveiksmes, bet, ja esmu turp aizgājusi – slavas, finanšu vai vienkārši azarta pēc –, tad nečīkstu, bet daru labāko, kas iespējams. Viss atkarīgs no tā, kāda ir tevis paša attieksme pret savu darbu. Tu jau vari iet un vīpsnāt, darīt savu lietu draņķīgi, un tāds būs arī rezultāts. Tā ir mana izvēle, vai daru to ar tīru sirdsapziņu vai ne.
– No visām izrādēm, filmām, ko esat spēlējusi, ir kāda, kas jūsu būtībai ir tuvāka par citām?
– Ir vieglākas un grūtākas lomas, ir mīļākas un ne tik mīļas, bet kaut kā sakritis tā, ka katrā lomā ir daļa no manis. Gan Skārletā, gan Aijā – katrā no šīm sievietēm, ko esmu spēlējusi manos divdesmit gados uz skatuves, ir bijis kaut kas mans. Katrā no mums taču ir velniņš un ir dieviņš! Nekur tālu no sevis nevaram aizbēgt. Tomēr nav tādas lomas, ar kuru es kā Kristīne identificējos pilnībā. Iespējams, tāpēc, ka esmu iemācījusies automātiski norobežot savu personīgo dzīvi no teātra. Jaunībā bija mazliet citādi – maksimālisms, ļaušanās, trakums un degšana par katru lomu. Tagad daru labāko, kas iespējams, bet mēģinu nesadegt. Vēl jo vairāk pēc bērna piedzimšanas esmu sapratusi – tas nav tā vērts. Dēlam vajadzīga vesela, smaidīga mamma, nevis aktrise. Ceru, man izdodas, lai gan vīrs (lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. – A. K.), iespējams, domā citādi. Reizēm, kad mājās pārnāku satrauktāka, viņš tikai pavaicā – ko šodien spēlēji? (Smejas.)
– Ikdienā esot kopā ar režisoru, teātris kļūst par sadzīves daļu?
– Šobrīd vīram ir radošs klusuma periods, bet, pirms piedzima Mariuss, teātri “nesām” visur līdzi. Tas ir normāli, jo, satiekoties diviem māksliniekiem, sarunas gan par dzīvi, gan mākslu ir neizbēgamas. Šobrīd mūsu abu kopīgais projekts ir bērns – ja viens ir abām kājām teātrī, otrs, paldies Dievam, ir mājās un dod bērnam vajadzīgo bērnības sajūtu, kad vecāks ir blakus.
– Jūs atgriežaties teātrī laikā, kad zāles pustukšas. Tas iespaido?
– Man laikam ir laimējies, jo šī kovidlaika trako sākumu neizjutu, jo biju bērna kopšanas atvaļinājumā un dzīvoju mājās, savā “burbulī”. Tikai tagad ar joni atgriežos un sāku ievērot, ka zāles ir tukšākas, taču laikam vēl īsti neesmu apjautusi situāciju. Tikai komēdijās šķiet, ka zāle klusāka, jo visiem ir maskas. Mans princips gan ir izrādes laikā publikā neskatīties – ja aktieris ar zaglīgu skatienu pārbauda publiku, tad viņam ir grūti noticēt. Ja esi iekšā tēlā, tad esi līdz galam. Tāpēc kamerzāles izrādes man vienmēr ir baigais pārbaudījums.
– Ar kādu skatu raugāties uz sezonas turpinājumu?
– Šobrīd priekšā ir “Izrāde, kas saiet sviestā” (angļu režisore Eimija Mārčanta. – A. K.) – mēģināsim saprast, kā angļu humora izjūta strādā mūsu skatītājiem, ļoti ceru, ka abas saslēgsies. Pavasaris gan ir “rezervēts” dēlam, par ko esmu ārkārtīgi priecīga. Ir sāpīgi zagties ārā no mājas, lai mazais neredz, un tāpat pārrasties mājās. Šajā vecumā bērnam mamma ir viss.
– Kādā valodā dēls sauc māmiņu?
– Mūsu ģimenē ir trīs valodas – latviešu, lietuviešu un krievu –, bet viņa gadījumā sākumā bija kombinācija, kas mūs pamatīgi sasmīdināja – biju “mamuts”. Jo vairāk valodu, jo labāk bērna attīstībai, bet pamats, protams, ir latviešu valoda.
