Dace Terzena: Katra Latvijas zemes pēda 7
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Es dažkārt esmu domājusi, ka Latvijas dzimšanas dienai 18. novembrī ir ne tikai politiska un vēsturiska loģika, bet arī kāda dziļāka emocionāla jēga.
Kāpēc mana valsts ir dzimusi tieši tad, tieši gada vistumšākajā laikā, kad dabā viss ir tik tīrs un caurskatāms, tik skaidrām līnijām vilkts? Kad viss it kā saritinās, savelkas, noslēpjas dziļākiem, neredzamiem dzīvības procesiem?
Kāds ir manas valsts dzimšanas brīža vēstījums? Varbūt arī tāds – lai mēs skaidrāk, bez vasaras vai pavasara apskurbinošā krāšņuma izjustu mūsu zemes ievainojamību un spēku, mūsu vispatiesāko un īstāko saikni ar dzimteni, kas tik lakoniski ierakstīta Latvijas rudenīgajā kailumā.
Pērļu pelēkā novembra dienā, rasinot sīksmalkam lietum, lielā klusumā un vienatnē dodos ieklausīties šajā vēstījumā. Lauku mājās būdama, vienmēr nostaigāju garus gabalus. Tagad mans ceļš ved uz “Meņģeļiem”, brāļu Jurjānu dzimtajām mājām.
Man patīk šeit būt, kad ļaužu rosība savelkas pilsētās, kad “Meņģeļu” sēta rimti, bet vienlaikus svinīgi, pašsaprotami un neviena netraucēti guļ Vidzemes paugura plaukstā. Tā šķiet nevis ļaužu celta, bet it kā no pašas zemes izaugusi, it kā apliecinot – es esmu tavs turpinājums.
Vēl skaidrāk tas redzams, kad uzkāpju pakalnā līdz Gaismas ritenim, 1998. gada Dziesmu un deju svētku simbolam. Visa ieleja ar dzidro Pulgožņa ezera aci līdz pat tālākajiem pakalniem ar Blaumaņa “Braku” mežu galiem dziļi ieelpo rudeni.
Man kādu brīdi šķiet, ka izjūtu arī gluži fiziski, kā zeme izelpo – vēstures, likteņu, spīta un nesalaužamas dzīvotgribas spēku. Es cenšos iztēloties, kā noritēja dzīve 19. gadsimta “Meņģeļu” sētā, kad te ik pa pieciem gadiem pasaulē nāca slavenie brāļi Pēteris, Andrejs, Juris un Pāvuls, kā ikdienas gaitās gāja viņu tēvs, visā apkārtnē slavens audējs, un māte – liela tautasdziesmu zinātāja.
Te ir krustojušies un summējušies visi iespējamie spēka avoti, kas brāļu talantiem un sapņiem ļāvuši izlauzties tālu un dziļi laikā un telpā. Latviešu mūzikas kultūras pamatlicēji, mēs šodien, pat īpaši neiedziļinoties, par viņiem sakām.
Bet atspēriens brāļu mūža lidojumam ir bijis tieši te, “Meņģeļos”, viņu pasaules centrā – senču un ģimenes stiprumā, latviskajā gudrībā un sīkstumā. Liegajā, atturīgajā, bet absolūtajā dzimtās zemes harmonijā, skaistumā un spēkā.
Tā bija brāļiem. Tā var būt un vajadzētu būt jebkuram no mums. Jo katra vieta Latvijas kartē var kļūt par pasaules centru mūsu sapņiem un gribai. Katra Latvijas zemes pēda – par atbalstu, spēka avotu, jēgu, piepildījumu un patvērumu.
Mūsu pienākums ir to sargāt, lolot, cienīt un nekad nenodot. To man stāsta Latvijas zeme šai rudenī, rimti elpojot. To es saklausu, viņai atkal atzīstoties piederībā un mīlestībā.
