Katrā Latgales pilsētā var atrast pa kādai koka arhitektūras pērlei. Ludzā tā ir vecākā sinagoga Baltijā 0
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Ludza ir senākā Latvijas pilsēta. To pieminot, daudziem acu priekšā ir vizualizācija – aiz ezera kalna galā esošais senās pils drupu siluets, blakus katoļu baznīca. Bet kas ir tā kalna pakājē? To var atklāt vien aizbraucot un apskatot tuvumā.
Arī Latvijā labi zināmais koka arhitektūras eksperts arhitekts Pēteris Blūms, kad pirms nu jau daudziem gadiem iegādājās īpašumu Latgalē, vairāk sāka apceļot reģiona pilsētas un atbrauca uz Ludzu. Par pilsētas koka sirdi, par Latgales arhitektūras niansēm un par principiem, kurus katram der apdomāt, ceļot vai atjaunojot ēku, – par to visu īsi šajā sarunas atstāstā.
Ludzas sinagoga
Agrāk Latgales pusē Pēteris Blūms bijis mazāk – atmiņā lielākais darbs palicis inventarizāciju veikšana Daugavpils cietoksnī, varbūt vēl kāds darbiņš, bet nekas daudz. Tad nu 2006. gadā ar īpašuma iegādi Viļānu pusē un pakāpenisku tā atjaunošanu pa vasarām radusies iespēja vairāk iepazīt visu Latgali, arī Ludzu.
Kā izrādījās, tieši šeit viņu gribējusi satikt Ludzas un visas Latgales tūrisma eksperte Līga Kondrāte, kura vēlējusies vairāk uzzināt par koka ēku atjaunošanas principiem, metodēm, iespējām. Drīz vien, 2011. gada rudenī, Pēteris Blūms Ludzā novadīja semināru par vecā un jaunā attiecībām pilsētu arhitektūrā.
Viņš mēģināja apkopot vairākus pilsētā noskatītus vadmotīvus un centās tos diplomātiski izskaidrot vietējiem iedzīvotājiem. Viņiem bieži vien vēl joprojām šķiet, ka tām koka būdām nav nekādas lielās vērtības. Bija svarīgi pastāstīt un parādīt, kā tas ir patiesībā. Kur slēpjas īstais pilsētas skaistums un kā var to pamazām sakopt.
Līdzībās runājot – nepietiek tikai ar puķu iestādīšanu pilsētas centrā, kādam tās arī pēc tam jālaista. Tāpēc ir svarīgi kopīgi izprast galvenos pilsētvides veidošanās principus, jo – gribam vai negribam – tā veido arī mūsu katra personīgo identitāti.
Katrai pilsētai joprojām var noderēt toreiz pirms desmit gadiem Pētera prezentācijas kopsavilkumā rakstītais: pamēģināt patiesi ieraudzīt un saprast savu pilsētu, apkopot ziņas, datus un faktus, izdot grāmatu par to, kāda pilsēta bijusi, uzlikt vīziju, uz ko grib un var iet, atrast domubiedrus un partnerus, izvirzīt prioritātes, uzreiz ņemt vērā, ka tas būs darbs ilgam laikam un daudziem cilvēkiem, vajadzīgs entuziasms, bet tikai ar to arī nepietiks, jāveido sistēma (burkāns un pātaga), katras pilsētas vaibstus piepildīt ar tās vēstures klātbūtni.
Pēteris uzreiz arī aicinājis godīgi atzīt, kādu īsti ludzānieši grib pilsētu veidot, lai te vēlētos dzīvot arī nākamās paaudzes.
Jāņem vērā, ka 1938. gadā lielākajā Ludzas ugunsgrēkā pilsēta pamatīgi cieta, pilnīgi nodega seši kvartāli – 371 ēka, tai skaitā 194 dzīvojamās mājas, 119 veikali un 126 saimniecības ēkas. Pēc tam pasaules karš, padomju laiki. Tas, kas palicis pāri un ticis līdz mūsdienām, ir ļoti rūpīgi jāizvērtē.
Pēterim Blūmam labs kontakts izveidojies ar toreizējo Ludzas pilsētas vadītāju Alīnu Gendeli. Kopā pilsētas domes deputātiem bija jāizskaidro vēlamais pilsētvides attīstības virziens. Drīz vien tika identificēts gana neparasts nams – Stacijas ielā 1 – triju stāvu ēka, kura arī šobrīd pievērš katra garāmgājēja uzmanību.
Bija doma to atjaunot, taču diemžēl tas ir privātīpašumā un pašvaldība tur neko daudz nevarējusi līdzēt. Tad nu pēc tālākiem meklējumiem tika nonākts līdz sinagogas namam – toreiz tas nebija pat kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā. Kā jau ierasts, Pēteris pieķērās pamatīgam izpētes darbam.
Tas bija 2013. gads, tika uzieta jauna interesanta informācija, vērtīgi fakti. Ar dendrohronoloģijas metodi tika pierādīts, ka sinagogas guļbūve celta ap 1781. gadu. Līdz ar to tā ir vecākā saglabājusies koka sinagoga Latvijā un visā Baltijas reģionā, tās forma ir radniecīga 18. gadsimta Lietuvas un Polijas koka sinagogām.
Atklājās, ka ēka ir vairākkārtēji pastiprināta ar vertikālām savilcēm, domājams, 20. gadsimta 20.–30. gados pārveidotas logu formas, un tad māja apmūrēta ar ķieģeļiem. Pēc Otrā pasaules kara izmantota utilitāri, pēc Latvijas valsts atjaunošanas stāvējusi tukša, līdz ar to strauji pasliktinājies ēkas stāvoklis.
Tad ebreju kopiena uzdāvinājusi īpašumu Ludzas pašvaldībai ar uzdevumu veikt tās saglabāšanu un atjaunošanu. 2014. gadā notika projektēšana, tad būvprojekta realizēšana un jau 2016. gadā iekārtotas ekspozīcijas.
Paveiktais darbs, saglabājot vairāk nekā 200 gadu senās būvniecības tendences un ēkas autentiskumu, tika novērtēts konkursā Latvijas Arhitektūras gada balva 2016 kā labākā restaurētā ēka. Tagad Pēteris atzīst, ka tas bija ļoti intensīva darba periods, sinagogu tēma kļuva viņam ļoti tuva – tika izpētītas dažādas to būvniecības īpatnības, telpu izkārtojums un citas nianses.
Koka arhitektūra Latgalē
Vērtējot Latvijas koka arhitektūras mantojumu, Pēteris uzsver, ka Latgalē tam ir vairākas būtiskas atšķirības no pārnovadu būvēšanas tradīcijām. Vēsturiski tā izveidojies. Toreiz šeit lietoti Vitebskas guberņā raksturīgie būvēšanas paņēmieni – slāvu (poļu, krievu) pusē un pie lietuviešiem manītas metodes, vecticībnieku tradīciju nospiedumi.
Tas ir tikai normāli – robežreģionos tradīcijas pārklājas, arī valodu zināšanas parasti ir daudz plašākas, jo viens ar otru tepat vien dzīvo, runā un kopīgi mācās būvēt. Latgalē agrārā reforma notika stipri vēlāk. Līdz tam raksturīgās sādžas (solas – latgaliski) tikai tad iet mazumā, un muižnieku zemju sadalīšanas rezultātā vairāk parādās viensētas. Pamatā jau izmainījās ainava, bet ne būvēšanas veids. Fotogrāfijās Ludzas pilsēta pat vēl 20. gadsimta sākumā atgādina Āraišu ezerpili – blīva apbūve, koka dēļu jumti.
Reģionā ir dažādi vēsturiski noslīpēti būvniecības elementi, kam ir kāda dekoratīva vai praktiska nozīme. Šādiem elementiem var mūsdienās atrast jaunas interpretācijas un jaunu funkcionalitāti, tādējādi saglabājot un stiprinot kopīgo reģiona identitāti. Gluži kā folkrokā – vecās dziesmas jaunās skaņās vai, piemēram, mūsdienu stilizācijas dažādiem tautas tērpiem, kas tiek integrēti mūsdienu modē. Tieši tas pats attiecas arī uz arhitektūru.
Latgales logu dekori – nekur citur Latvijā tādus neredzēsiet! Tā caur logu notiek komunikācija – tu ieraugi pasauli, pasaule ierauga tevi. Logu apdarēs tiek izmantotas dažādas ornamentālās zīmes, tā sauktie oberegi – aizsardzībai vai labvēlības pieaicināšanai no augstākiem spēkiem un parāda arī mājas saimnieka identitāti.
Jumta slīpums. Tagad daudziem patīk lēzeni jumti, bet lielāks slīpums ir praktiskāks, jo atbrīvo jumtu no liekas sniega nastas. Jāņem vērā, ka bēniņi Latgalē parasti līdz pat 20. gadsimta vidum netika apdzīvoti.
Mājas abos galos virs pirmā stāva tāds kā neliels jumtiņš jeb ūdens deguns, lai mājas fasāde ilgāk kalpotu. Citur šāds elements ir nesalīdzināmi retāk sastopams.
Arī tradicionālais vēdlodziņa risinājums, kas Latgalē tik ļoti izplatīts visās mājās, ja vien nav jau ielikti pavisam jauni logi. Tas ir ļoti vienkāršs, bet reizē arī efektīvs un, jāsaka, gudrs veids, kā nodrošināt istabā dabisku ventilāciju.
Katrā Latgales pilsētā var atrast pa kādai koka arhitektūras pērlei, kas vēl gaida savu atdzimšanu. Pēteris uzskata, ka ir jārada paraugprojekti kā latiņa, uz kuru tiekties, – ēkas, kuru restaurācijā vai būvniecībā ir rasti praktiski, ērti un estētiski augstvērtīgi risinājumi.
Pašvaldībām un valsts līmenī vajadzētu atbalstīt cilvēkus, kas cenšas atjaunot senās koka ēkas. Kaut vai vienas ēkas atjaunošana vietējā līmenī var tikt pielīdzināta kultūras iestādei, jo tas kļūst par vitamīnu, par ikdienas dzīves bagātinātāju un priekšzīmi citiem. Kaut viena katrā pilsētā, uz ko prieks paskatīties! Un ne jau tikai atkal tūristiem par prieku tas jādara – pirmām kārtām jau vietējiem iedzīvotājiem. «Mums pašiem to vajag!» uzsver Pēteris Blūms. Māja nes daudz lielāku kultūrvēsturisko un emocionālo vēstījumu nekā akmens vai dižkoks.
Mājas tapšanas vai sakopšanas un restaurācijas darbs nenotiek vienā rāvienā – tas ir rūpīgs un laikietilpīgs process, taču tas ir arī lipīgs. Svarīgi ir piespiest cilvēkus izkāpt no pelēcības un vienaldzības čībām. Arī Ludzā uz vecajām ēkām Pēteris piedāvāja paskatīties it kā no malas – caur savu profesionāļa pieredzi, kas krāta jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad pats vēl bija students.
«Izglītojošām, motivējošām darbībām ir ļoti liela nozīme. Cilvēkiem izpratne par vidi ir jāmāca gluži tāpat kā prasme runāt. Valsts valodas likums nosaka kopējās robežas un standartus, taču valodai ir jādzīvo, jāmainās un jāattīstās atbilstoši likumsakarībām, kuras labāk pārvalda profesionāļi. Arī pilsētvidei ir jāsaglabā vērtīgākais un jāattīstās likumsakarīgi un loģiski.»
Pēteris piemin Skandināvijas valstu piemērus, kur ir nostiprinājušās tradīcijas, izveidojusies arhitektūras sistēma kā kopīga vērtība. Pie mums tiekot stingrāk uzraudzīti tikai kultūras pieminekļa statusu ieguvušie objekti, pārējais ir gana lielā būvvalžu interpretācijas ziņā, un kopumā valstī šajā jomā valda liels haoss vai pat bardaks, ja jums šis vārds šķiet skarbāks.
Kopīgā pilsētas arhitektūras noskaņa ir ļoti trausla un smalka identitāte. Visa iela var būt pilna ar skaisti sakoptām ēkām, bet pietiek vienam uzlikt zilu jumtu, kā visa harmonija ir vējā.
Par to, kā iepazīt vecu māju vajadzības, saprast to būtību un lietpratīgāk pret tām izturēties, Pēteris daudz stāstījis savās lekcijās, un vienu no tām katrs var apskatīties pats https://www.youtube.com/watch?v=XYYHy0g1i3w.
Lielās pamatvērtības
Ārzemju literatūrā aizvien uzstājīgāk tiek runāts par mūsdienīgu un veselīgu dzīvojamo ēku – celtniecībā izmantotie materiāli, ekoloģija, vide. Piemēram, dabiska ventilācija ir daudz vērtīgāka par mākslīgo (ja nu vienīgi virtuvēs un vannasistabās tā ir vajadzīga patiesi intensīvāka).
Intensīvi izmantojamas sistēmas ātrāk uzkrāj dažādus netīrumus, tiek lieki patērēti energoresursi, cieš arī gaisa kvalitāte iekštelpās, un, ja pēc 10 gadiem būs jānomaina pašreiz modernai ventilācijas iekārtai kāds posms, tas var radīt atkal jaunas nevajadzīgas galvassāpes.
Vienu brīdi jau visiem likās, ka jaunajās ēkās ir jābūt pēc iespējas vairāk dažādas modernās tehnikas. Ir jau ērti, Austrālijā esot, savā mobilajā tālrunī regulēt siltuma līmeni Latvijā palikušai mājai. Taču – jo mazāk tehnikas, jo vieglāk tajā mājā dzīvot dabiskākos apstākļos un mazāk par to lieku rūpju.
Ēku būvniecībā mēģina aizvien vairāk izmantot dažādas videi draudzīgas vielas – koka karkasa ēka ar kādu no dabīgajiem pildījumiem (ekovate, kaņepju šķiedra, salmi, vilna…). Iekšdarbos māls ir lielisks materiāls – labi regulē mitruma līmeni un tam nav nekādu ķīmisku izgarojumu. Tas pats sakāms par koku.
Raksta sākumā pieminējām Blūmu dzimtas īpašumu Viļānu pusē. Par tā sakārtošanu 12 gadu garumā var visu sīki izlasīt žurnāla Latvijas Arhitektūra janvāra numurā.
Pēteris tikai piebilst, ka patiesi lepojas ar Viļānu mājā paveikto un priecājas par savu ģimeni, kas spēja vienoties – ēkai ir jāsaglabā sava vēsturiskā funkcionalitāte, jāiegūst nepieciešamais mūsdienu komforts, jāsaglabā latgaliskā vienkāršība un dabiskums.
Tā ēka ir liels retums ne tikai šajā apvidū, jo ir lepna dzīvojamā māja, kas veidota no māla kleķa, – var teikt, neliela muižiņa, kas savā laikā esot bijusi lepnākā māja pagastā. Toreiz, 1926. gadā, tās būvētāji – Tuču dzimta – nebaidījās ņemt lielu kredītu, riskēt un uzbūvēt tam laikam pili, nevis būdiņu. Tā bija īstena ticība savai valstij un pašu dzimtas spēkam. Visu kredītu vēl paguva izmaksāt līdz Otrā pasaules kara sākumam, kad daudzu dzimtu veiksmes stāsti uz brīdi aptrūka.
Pēteris Blūms – arhitekts, kuru gaida gan Ventspilī, gan Dobelē, gan Ludzā un Daugavpilī. Arī viņam ir prieks atgriezties tur, kur ļaudis, domājot par lielo mērķi, strādā ar patiesu aizrautību un neapstājas pie sasniegtā.
