Katra izrāde – kā sirds plosīšana. Smiltēnieši izrādē piemin Sibīrijas šausmas 0
Galvenais jautājums – “Kāpēc?”
Austrai Jurgenai brīdī, kad viņas ģimeni Raunas pagastā arestēja kā “budžus” un nosūtīja uz Sibīriju, bija 11 gadi. Pēc Austras atmiņām tapušajā Smiltenes novada Blomes amatierteātra izrādē “Austras grāmata” galveno varoni tēlo Ieva Celma. Jaunajai aktrisei tagad ir 13 gadi, bet uzveduma tapšanas laikā bija vienpadsmit. Kad Ieviņai vaicāju, kas bija visgrūtāk izprotamais un nospēlējamais, viņa teic, ka nevarējusi rast atbildi uz jautājumu “Kāpēc? Kāpēc tā toreiz notika? Kāda iemesla dēļ cilvēkus izsūtīja?”
Šis vārds “Kāpēc?” ir arī šogad ar Latvijas Politiski represēto apvienības, Smiltenes novada domes un kultūras pārvaldes atbalstu izdotās grāmatas virsraksts. Grāmatā apkopotas daudzu Smiltenes novada politiski represēto atmiņas, tostarp Austras Jurgenas vēstījums. Austru arestēja divreiz – pirmo reizi 1945. gadā. Viņai kā bērnam bija ļauts atgriezties Latvijā 1946. gadā, taču 1949. gadā viņu deportēja uz Sibīriju otro reizi. Tad jau no Launkalnes pagasta, kur toreiz bija tas pats partorgs, kas iepriekš Raunā, atceras Austra.
“Grāmatu “Kāpēc?” un 40 minūšu dokumentālo filmu ar represēto atmiņu stāstiem veidojām arī kā izglītojošu materiālu jauniešiem,” teic Smiltenes novada domes kultūras pārvaldes vadītāja Pārsla Jansone. “Doma bija ne tik daudz vēl un vēlreiz pārdzīvot un sērot, bet vairāk likt domāt jauniešiem, līdzcilvēkiem, kā šodien cits pret citu izturamies, kā lemjam, kā skatāmies uz politiskām norisēm.”
Deportācija mums un jaunākām paaudzēm ir svešvārds, spriež Pārsla Jansone. “Tad, kad izlasi atmiņās vai redzi kā lugā, ka ir sasalumā nopuvuši kāju pirksti, cilvēki – pilnīgā badā, uz robežas starp dzīvību un nāvi –, tikai tad tu spēj saprast tuvāk šo vēstures faktu, kā toreiz ņirgājās par mūsu tautu…”
“Izrāde “Austras grāmata” Gitas Skadiņas režijā ir tik emocionāli spilgta, ka izskanēja ne tikai mūsu novadā, bet tika labi novērtēta arī valsts mēroga amatierteātru skatē,” tā vēstulē redakcijai rakstīja “LA” lasītāja Margita Krišjāne, piebilstot, ka viņai izrāde palikusi atmiņā kā neaizmirstamu pārdzīvojumu raisoša.
Austra Jurgena atmiņas par Sibīriju uzrakstīja, jau pensijā būdama. “Atcerējos, kā mēs tur lopus kopām, kā mūs odi koda, utis ēda, kā viena sieva savus bērnus veda uz slīcināšanu – pirmais gads bija briesmīgs… Tas laiks bija tik briesmīgs… Varēja domāt dažādas domas, bet vienmēr tās atgriežas pie ēdiena. Mamma mēdza sūri jokot: “Neēdis apgulies, negulējis piecelies!”
Iedomājieties – nav nekā, ko vārīt zupā. Krieviem mājiņai ir priekšnams, un tam jumts noklāts ar bērza tāsi. Un virs bērza tāss noklātas zemes, un virs tām aug balandas. Mēs, bērni, rāpāmies, cik varējām aizsniegt, griezām tās balandas un vārījām zupā. Un kā aizdars – viens vai divi kartupeļi, ko sagriezām salmiņos. Zinājām, ka pārējie kartupeļi jātaupa nākamajai zupai,” atceras Austra. Izrādē to bada sajūtu parāda aina, kur bērni sit ar karotēm pa tukšajām bļodām.
Austra aizžņaugtā balsī, asarām acīs izstāsta epizodi par slīcināšanas mēģinājumu: “Kāda izsūtītā māte jūnija svētdienas rītā sacījusi septiņgadīgam dēlam un piecgadīgai meitiņai: “Šodien iesim paskatīties, kā zivtiņas dzīvo.” Viņa vēlējusi dēlam “noliec to atslēgu zem akmeņa”, bet bērns atbildējis: “Mums jau vairs nevajadzēs…” Izmisusī māte bērnus tomēr nenoslīcināja, kaimiņos dzīvojošā un ceļā uz upi sastaptā vecāmāte atturēja no grēka.”
