Katrā izrādē ir savs smagums. Saruna ar aktieri Kasparu Dumburu 1
Eksistenciāla izvēles situācija starp sabiedrības uzliktajiem pienākumiem un zemapziņas kaislībām – tieši šādu izvēļu priekšā atrodas arī Nacionālā teātra aktiera Kaspara Dumbura attēlotais varonis Leonardo. Par to, kā tandēmā savienojās spāņu rakstnieka un dramaturga Federiko Garsija Lorka luga un Vladislava Nastavševa režija, par izrādi “Asins kāzas” sarunā stāsta Kaspars.
Darbs kopā ar režisoru Vladislavu Nastavševu Kasparam esot jau trešo reizi, pirms tam šī sadarbība rezultējās Nacionālā teātra izrādēs “Vecene” un “Idiots”. Aktieris par sadarbību izsakās visnotaļ lakoniski un komplimentējoši: “Vienmēr ir patīkami sastrādāties ar cilvēku, kurš kaislīgi mīl savu profesiju un atdodas tai simtprocentīgi. Viņam ir laba gaume. Tas ir patīkami.” Taču arī Kasparam ir savi progresīva darba nosacījumi – aktierim vienmēr ir svarīgi, lai izrādes teksts būtu zināms jau pašā sākumā, nevis mācīties to mēģinājumu laikā, tas vienlaikus esot labs izaicinājums.
Runājot par izrādes tapšanu – tā esot bijusi ļoti ātra, gluži kā spāņu temperaments. Mēģinājumi sākušies vien aprīlī, un pirmizrādi lauku traģēdija “Asins kāzas” piedzīvos jau tūlīt. “Mums ir dota platforma, strādājām un mēģinājām pievērst uzmanību detaļām, galvas un roku kustībām. Vlada mūzikai šeit ir liela nozīme, tā caurvij izrādi, tajā brīdī notiek emociju un mūzikas saplūšana,” atceras Kaspars, “Mēģinājām dažādus variantus, atstājot to, kas ir visjaudīgākais un visspēcīgākais. Tas bija diezgan sarežģīts process, un gradācijas mēģinājumu laikā bija diezgan spēcīgas.”
Tāpat kā ar režisoru Vladislavu Nastavševu, arī ar Federiko Garsiju Lorku šī nav pirmā tikšanās. Ar Lorka daiļradi Kaspars iepazinies, arī lasot viņa “Lekcijas”, kas latviski izdotas 2013. gadā. Grāmata, kur apkopotas publiski nolasītās Lorka lekcijas, kur spāņu autors aplūko mākslas dzimšanu, dzejas fenomenu, Spānijas garu, kā arī pašu interesantāko un ēteriskāko parādību – duendi – jēdzienu mākslā, ko iespējams pielāgot arī dzīvei. “Ar šo grāmatu es arī iepazinu to, kas ir duende. Man šķiet ļoti interesanti un vienlaikus trāpīgi – tā duendes būšana. Un tieši šajā izrādē tā ir nepieciešama. Tas dziļums, kas vienlaikus ir ārkārtīgi abstrakts. Viens ir par to runāt, taču pavisam kas cits – just.”
Par savu varoni Leonardo runājot, Kaspars atzīst, ka viss, tāpat kā dzīvē, saistīts ar melodrāmu. Viņa varonis – cilvēks, kurš ir kļūdījies, lai gan Kaspars uzsver, ka tas tomēr neesot tik viennozīmīgi. Leonardo ir kļūdījies savās izvēlēs un apmaldījies savās zemapziņas kaislībās, un izrādes laikā nonāk šo svarīgo izvēļu priekšā. Viņš esot cilvēks, kurš kā mēs visi ir nopietnu izvēļu slazdā – pats savā slazdā. Tad nu izrādē varēs vērot to, kā Leonardo ķepurojas no šiem kaislību slazdiem ārā. “Tikai brīdī, kad Leonardo saprot, ka vairāk iespēju nebūs, viņam nekas cits neatliek kā rīkoties. Kad starp svārstiem ir viņa sieva ar bērnu, gaidot nākamo, un viņa īstā mīlestība, kura tūlīt dosies citā dzīvē, viņš saprot, ka ir jārīkojas. Leonardo nav tas vīrs, kurš brauks ratos ar savu ģimeni, viņš ir tas, kurš viens jās ar zirgu,” savu varoni raksturo Kaspars. Taču tik viennozīmīgi runāt par varoņiem un izrādes kontekstu nemaz neesot iespējams. Skatītājiem esot jānāk pašiem, jāveic analīze, jo tomēr katram interpretācija ir citādāka.
Skatītājus ieintriģē arī tas, ka pēc divpadsmit gadu pārtraukuma viņiem būs iespēja atkal atrasties uz Lielās skatuves Nacionālajā teātrī, kā paredzējis režisors. Lai arī skatītāji atradīšoties uz skatuves, aktieri tomēr būšot uz citas spēlējamās platformas. “Skatītāji tomēr būs skatītāji, un viņiem būs skatītāju krēsli. Iespējams, ka izrādes laikā notiks tāds reverss, ka vienā brīdī viņi sajutīsies, ka ir turpat kopā ar mums,” sīkākas detaļas neatklājot, stāsta Kaspars.
Jautājot, vai saikne ar skatītājiem jūtama un tā šoreiz netraucēs spēlēt, aktieris uzsver, ka ir jābūt ceturtajai sienai, lai varētu katru lomu izdzīvot pilnībā un atdoties intimitātes maksimumam. “Es ceru, ka saikne liek skatītājiem justies tā, kā viņiem vajadzētu, izrietot no tā, ko es daru uz skatuves,” par aktiera darbu domā Kaspars.
Tas, ka Kaspars ir kļuvis par aktieri, nav nekas pārsteidzošs, arī sarunā jūtams šis ekspresīvisms un ekstravertums. “Man pat neviens radinieks nav bijis tuvu skatuvei. To, ka vēlos būt aktieris, sapratu, būdams tīņa gados. Jau skolas laikā ar savu atraktivitāti atrados uzmanības centrā.” Kaspars daudz iespaidojies no kino filmām, iemīlējies tajā visā un joprojām vēlas būt kino aktieris. Taču teātris un kino tomēr iet roku rokā. To, kā Kaspars liks skatītājiem dzīvot stāstā, varēsim vērot ikdienas lauku traģēdijā “Asins kāzas”, kas Nacionālajā teātrī skatāma jau no 28. maija.
