Katra filma kā pirmā. Saruna ar režisori Ināru Kolmani 0
30. aprīlī pirmizrādi kinoteātrī „Splendid Palace” piedzīvos gaišs humora pilns kinostāsts par divām svešiniecēm, kuras satiekoties kļuvušas par tuvākajiem cilvēkiem – suitu sievas un japāņu meitenes neparasto draudzību dokumentālā filmā fiksējusi kinorežisore Ināra Kolmane un viņas filmu studija „Deviņi”. „Man nekad nav bijis jāmeklē pēc stāstiem, ko filmēt, parasti ir jāatsijā tie, kurus nevajadzētu,” filmas pirmizrādes priekšvakarā teic režisore, kuras radošajā kontā ir gan spēles filmas, gan dokumentāli un publicistiski darbi – nereti par visai kutelīgām tēmām.
Antropoloģijas maģistratūras studente Norie Tsuruta no Japānas ierodas Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu. Te viņa satiek vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kura nezina ne vārda angliski, toties dzied. Antropoloģiskā interese pamazām pārvēršas patiesā gara tuvībā.
Suitu sievas un japāņu meitenes draudzībai režisore Ināra Kolmane caur kameras aci sekojusi trīs gadus. „Pati esmu pilsētniece – pārliecināta rīdziniece, mamma ir no Latgales puses, tomēr brāļa sieva ir no suitiem. Ar visu manu aizņemtību tā arī nekad nav bijis laika tā īsti satuvināties. Tomēr es jau sen gribēju veidot filmu par suitiem. Viņas ir tik kolorītas, bet galvenais – autentiskas, jo suitu sievas – tas ir dzīvesveids. Tomēr man bija skaidrs, ka nevēlos uzņemt etnogrāfisku filmu, kādas top nemitīgi. Mani interesē cilvēciskais nervs, kas viņas notur gan pie tradīcijas, gan ļauj lieliski iekļauties modernā vidē. Kad padzirdēju par japāņu meiteni, kas pieķērusies Ručam, notika „klikšķis” – bija skaidrs, ka tur varētu būt filma! Arī operators Andrejs Verhoustinskis iedegās par šo ideju. Braucām, filmējām, klusi iedzīvojāmies un pieradinājām pie sevis. Sapratu, ka liktenis man ir dāvājis iespēju sajust kaut ko unikālu un netveramu, bet reizē tik dzīvespriecīgu. Gribējām saprast, no kurienes ir Norie, kāpēc viņa jūtas kā suitene un piederīga vienai vecmāmiņai un vienai sētai. Tās ir lietas, ko nevar vārdos izstāstīt, tāpēc ir filma. Neizmantojam diktora tekstu, gribu, lai skatītājs ieiet Alsungas suitu vidē, Ruča mājā, kopā ar Noru nonāk Japānā. Kolēģi saka, ka ir izdevies un filma „ievelk”, neraugoties uz to, ka tā ir vairāk nekā stundu gara.”
Laikā, kad apritē nonāk daudz traģisku, negāciju pilnu filmu, „Ručs un Norie” ir filma par to, kādām īstenībā ir jābūt cilvēku sasvstarpējām attiecībām, bet kādas tās ir ļoti reti, – tā pēc filmas „melnā” materiāla noskatīšanās Inārai teicis dāņu dokumentālā kino speciālists Tue Stīns Millers. „Ručam ir unikāla, gaiša humora izjūta. Ir pozitīvi cilvēki pasaulē, Latvijā. Viņi tiek ar daudz ko galā negaužoties. Man ir prieks, ka filma ir nākusi īstajā laikā. Prieks arī par to, ka tā ir dažādām paaudzēm. Jūtu, ka interese ir liela jau tagad, arī no jauniešiem. Šis ir kino, kur cilvēki varēs daudz un labestīgi smieties, arī paraudāt, un, galvenais, arī padomāt,” saka Ināra.
Ināras Kolmanes vārds pēdējos gados visbiežāk izskanējis mistiskās kaislību drāmas – spēlfilmas „Mona” sakarā, izpelnoties ievērību ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām, starptautiskos festivālos. Ināra ir režisore, kas strādā gan spēles filmu, gan dokumentālo („Mans vīrs Andrejs Saharovs ”, „Akts”), īsfilmu, publicistikas filmu un reklāmas jomā, pēdējos gados arī radio teātra režijā.
„Katra filma man ir kā pirmā. Katru tu gribi veidot savādāk, interesantāk. Nav taču jēgas veidot ne cik reižu vienu un to pašu,” saka režisore. Filmu radīšana ir dzīvesveids. Inārai nekad nav bijis jādomā, par ko varētu būt filma. „Drīzāk jāatkaujas no idejām, par to filma nevar būt. Tēmas mani atrod pašas. Pērn televīzijas ciklam „Rakstnieks tuvplānā” filmējām rakstnieci Annu Rancāni Rēzeknē. Mums izveidojās tik brīnišķīgs kontakts, un kopā ar Noru Ikstenu bijām vienisprātis, ka Anniņa ir tā vērta, lai par viņas dzīvi, viņas bērniem, veidotu atsevišķu dokumentālu darbu, tāpēc nebija nekādu grūtību veidot projekta pieteikuma ideju filmas atbalstam”. Filma „Lūgšana mājai” taps šovasar.
Kopā ar režisoru Robertu Rubīnu, Noru Ikstenu un diriģentu Jāni Erenštreitu pašlaik top filma par latviešu kormūzikas pamatlicēju Jāni Cimzi, kas pirmizrādi varētu piedzīvot Latvijas simtgades gadā. „Gribam meklēt tās vērtības, kādas cilvēkiem bija loģiskas kādreiz, celt tās gaismā un saprast, ka arī šodien ir tādi cilvēki, tādi „jāņi cimzes”.
Šobrīd izpētes procesā ir arī Ināras veidotā pētnieciskā filma „Latvijas bērni karā”, ko viņas dzīvesbiedrs, rakstnieks un scenārija autors Arvis Kolmanis veido kopā ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu. Sākuma stadijā šobrīd ir arī Ināras topošā spēlfilma „Bille” – pēc Vizmas Belševicas darba motīviem scenāriju tai raksta Arvis Kolmanis.
Ināra smejas, darbs kopā ar dzīvesbiedru esot gan skaists, gan – grūts. „Iespējams, no malas situācija izskatās ļoti veiksmīga. Tomēr citi radošie pāri droši vien zina, ka tas tā nav. Es taču nevaru piezvanīt no blakus istabas un teikt – pēc nedēļas ir termiņš, darbs jāpabeidz. No otras puses ir arī vieglāk, jo viens otru saprotam, ģimenē visi esam līdzīgi Man tiek piedotas kaut kādas mana rakstura šķautnes, lai es varētu paveikt to, ko daru savā radošajā darbā. Nav variantu, ir jāstrādā, apzinos, ka iespēja strādāt savā profesijā ir veiksme.”
Ināra atzīst, radošajā darbā nereti iesaistīti arī viņas dēli, Nauris (29) un Rihards (19). Nauris dzīvo Berlīnē, kur darbojoties datorzinību jomā, taču viņa spēlētais saksofons kopā ar paša izveidoto grupas spēli „S&T Syndicate” skan Ināras veidotajā filmā „Noziegumi, kurus noklusē”. Savukārt Rihards ir mūziķis, un šobrīd izturējis atlases konkursu prestižajā Bostonas mūzikas augstskolā. Līdzās Uģa Prauliņa mūzikai skaņu atmosfēru jaunajā filmā „Ručs un Norie” rada arī Riharda ģitāras skaņas. „Jaunā paaudze ir labs lakmuss, uz kā varu izmēģināt savas filmas,” atzīst režisore.
Ināra atzīst, viņu interesē cilvēka psiholoģija un intīmās dzīves šķautnes, seksuālas tēmas. „”Mona” bija kā svaigs piliens latviešu kino, atklātā valodā runājot par cilvēka kaislībām un erotiku. „Cilvēku attiecības, seksualitāte ir viena no cilvēka dzīves svarīgākajam sastāvdaļām – tā ir dzinulis visam. Pat māksliniekiem radošas idejas sublimējas tieši no šīs enerģijas. Man interesē to pētīt, saprast, parādīt caur citiem cilvēkiem. Mazajā īsfilmā „Akts” – par Sarmīti Sīli un fotogrāfa Gunāra Bindes gadu gaitā radīto aktu sēriju – gribēju atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē tas, ka maināmies, ka novecojam. Mēs katrs esam mazs kosmoss ar savām domām, sajūtām, dzīvi. Es kā dokumentālists varu tam pietuvoties, un esmu pateicīga, ka man to ļāva darīt un parādīt to cilvēkiem.”
Šobrīd pamatīgs pētniecības darbs tiek ieguldīts Ināras Kolmanes un Francijas kopražojuma filmā „Sekss un PSRS, dubultā dzīve.” Filmēšanas process notiek Maskavā, Pēterburgā, Permā, Rīgā un Latvijā, pievēršoties laika posmam no Padomju Savienības pirmsākumiem līdz „perestroikai”. „Vēlos veidot asprātīgu, ironisku un arī ļoti labestīgu filmu. Tas ir arī mans bērnības un jaunības laiks. Gribu saprast, kas īsti notiek starp cilvēkiem totalitārā režīmā. Vēlamies ielūkoties arī šodienas Krievijā un paskatīties, kas no tā visa atgriežas. Daudziem šķiet, ka padomju laiks bija aizliegumu, puritānisma laiks. Tā nav! Pēc revolūcijas bija sauklis – nost ar kaunu! Dzīvojot aiz dzelzs priekškara, arī 60., 70. gadi bija milzīgs brīvības, pagrīdes un hipiju mīlestības laiks. Šķita, ka sakarā ar pašreizējiem ģeopolitiskajiem apstākļiem Krievijā darbs ar filmu apstāsies, jo piekļuve arhīviem ir apgrūtināta, tāpat nav vairs tik viegli sastapt cilvēkus, kas vēlētos filmēties, finansējumu atteica arī Krievijas kino centrs.”
Nesen tapusi arī „Monas” raidlugas versija, ko Arvis Kolmanis adaptējis radio lasījumam, luga ieguvusi arī jaunas satura nianses – tā klausāma Latvijas radio arhīvā. „Pirms dažiem gadiem saņēmu skaistu piedāvājumu no Latvijas radio teātra iestudēt raidlugu. Šobrīd ir āķis lupā, ir padarīti vairāki darbi. Tas ir fascinējoši – manā rīcībā ir tikai aktiera balss, bet ar to var izdarīt ļoti daudz. Kopā ar skaņu režisori Kristīni Zolotorenko pastrādājām mazliet savādāk, nekā bija pieņemts pirms tam. Iespējams, ienesu kaut kādus kino principus skaņā, lai tas ir interesants un dziļš, skaņu trokšņu partitūra, mūzika.. Sajūta, kāda ir kino, aizverot acis. Cilvēki pēc tam internetā rakstīja, ka jūtas kā kinozālē. „Mona” kā Latvijas un Īslandes kopražojums tapa diezgan grūti, jo izgāja cauri divām krīzēm – vietējai un tai, kas pēc tam sekoja Islandē. Islandes krona nokritās tik ļoti, ka viss šīs valsts piešķīrums beigās nenosedza par komponista honorāru. Tikām galā, bet daudz īsinājām. Raidluga ļāva sakārtot attiecības ar filmas varoņiem un salikt visu pa plauktiņiem, un šoreiz izstāstīt stāstu no galvenā varoņa, vīrieša pozīcijām. Jau filmējot „Monu” galvenajai lomai biju iecerējusi Lauri Subatnieku, bet viņš bija daudz par jaunu – radio viņš piekrita šai lomai. Radio lugas netop tik mokoši kā kino.”
