”Recepte nodota. Zāļu nav” 2
Čekas aģentu “Listu” uz Zviedriju pārveda zvejnieks, kuru, kā aģentu ar segvārdu “Kočegar”, čeka izmantoja tieši šādām operācijām. Vētras dēļ gan pats brauciens izvērtās visnotaļ dramatisks. Nebija iespējams piestāt Zviedrijas krastā, un “Listu” izsēdināja Gotlandē. Atgriežoties, “Kočegara” laivai sabojājās motors, un to piedzina atpakaļ pie Gotlandes krastiem. Pēc trim dienām zviedri “Kočegaru” palaida atpakaļ. Savukārt “Lists”, balstoties A. Springoviča zīmītē, uzsāka spēli. Viņam ļoti ātri izdevās apmuļķot zviedrus un nokļūt angļu izlūkdienesta gādībā. Vispirms viņu pārveda uz Rietumvāciju, pēc tam Angliju. Sākotnēji “Lists” pieprasīja noorganizēt tikšanos ar trimdā dzīvojošo katoļu bīskapu Jāzepu Rancanu, bet, kad angļi piedāvāja iespēju kļūt par viņu aģentu, “Lists” turpmāko darbošanos katoļu baznīcas virzienā atmeta.
1951. gada 12. aprīlī Staņislavu Kreicu, kopā ar vēl trim angļu aģentiem — diviem latviešiem un vienu igauni, izsēdināja Latvijas krastā pie Užavas. Padomju un angļu speciālo dienestu spēle operācijas “Lursen–S” ietvaros turpinājās, tomēr vairs ne katoļu baznīcas virzienā. Nesekoja arī nekādas represijas — sakropļotais H. Trops–Trūps, apmuļķotais V. Zondaks, kā arī viltīgais A. Springovičs turpināja savu ikdienas dzīvi. Viņi visi vēl varēja būt čekai noderīgi.
V. Zondaks joprojām turpināja meklēt iespējas saistīties ar Vatikānu. Latvijas katoļu, tāpat kā luterāņu baznīcu vadība tolaik bija spiesta iesaistīties padomju propagandas kampaņā – “Padomju miera aizstāvēšanas komitejas” darbībā, un tās rīkoto konferenču laikā publiski nosodīt “angļu un amerikāņu imperiālistus”. Konferences parasti notika Maskavā.
Tolaik PSRS galvaspilsētā darbojās tikai viens katoļu dievnams — Sv. Ludviga baznīca, kas atradās pusceļā starp ASV vēstniecību un PSRS čekas galveno mītni Lielajā Lubjankā. Sv Ludviga baznīcā no 1949. gada strādāja Latvijas katoļu priesteris Jāzeps Buturovičs. Sarunājoties ar viņu, V. Zondakam radās doma nogādāt ASV vēstniecībā Vatikānam adresētu vēstuli, kurā izklāstīts katoļu baznīcas stāvoklis Latvijā. V. Zondaks nolēma ieceri realizēt 1952. gada maijā. H. Trops–Trūps savās atmiņās pauž uzskatu, ka tas notika ar metropolīta A. Springoviča ziņu, kaut arī pēc apcietināšanas V. Zondaks uzņēmās visu vainu par notikušo kā savu privāto iniciatīvu.
Latīņu valodā rakstītā vēstule pati par sevi bija ārkārtīgi viltīga. Tajā vienlaikus īsumā bija raksturots Latvijas katoļu baznīcas stāvoklis, bīskaps Pēteris Strods apsūdzēts par sadarbošanos ar komunistu varu, paziņots, ka A. Springovičs jau gatavojas nāvei, kā arī lūgti norādījumi par tālāko rīcību. Vēstuli V. Zondaks iedeva J. Buturovičam, kurš to apsolīja nogādāt ASV vēstniecībā un par rezultātiem paziņot. Pēc atgriešanās Rīgā V. Zondaks no J. Buturoviča saņēma telegrammu ar sekojošu saturu: “Recepte nodota. Zāļu nav.” Tas nozīmēja, ka vēstule nodota ASV vēstniecībai, bet atbilde nav saņemta. Patiesībā vēstule jau nodošanas dienā nonāca nevis ASV vēstniecībā, bet čekas rokās.
Vai V. Zondaks bija naivs un neapzinājās, ka priesteris J. Buturovičs strādā čekas labā? Visticamāk, pats būdams savervēts, V. Zondaks to labi apzinājās, bet riskēja, cerēdams, ka tik nozīmīgā jautājumā kā Latvijas katoļu baznīcas nākotne, J. Buturovičs rīkosies kā katolis, nevis čekas aģents. Savukārt J. Buturovičs kā čekas aģents, strādādams tik nozīmīgā vietā, labi apzinājās, ka čeka viņu kontrolēs ar dažādu provokāciju palīdzību. Viņš neriskēja un nodeva V. Zondaka vēstuli čekai. Vēlāk kasācijas sūdzībā V. Zondaks nosauca J. Buturoviču par “cilvēku, kas kalpoja Valsts Drošības Ministrijai”. Un pilnīgi pareizi: V. Zondaka krimināllietā atrodama izziņa, ka J. Buturoviču “operatīvu apsvērumu dēļ nopratināt nedrīkst”.
