Aizdomīgās slimības 2
Tomēr čekai ar to bija par maz. Tika nolemts spēli paplašināt arī Rīgas virzienā. Šim nolūkam čeka izveidoja viltus pagrīdes organizāciju, par kuras vadītāju iecēla Jēkabpils apriņķa MGB priekšnieku majoru Reinholdu (aģents “Roberts”). Jau pieminētais aģents “Lists” — Staņislavs Kreics, darbojās šīs viltus organizācijas vārdā, un visa 1950. gada laikā turpinājās viņa iefiltrēšana Katoļu baznīcas vidē. Kā redzams no tālākā — veiksmīgi. Viņš ieguva pat A. Springoviča uzticību, un arhibīskaps lūdza H. Tropu–Trūpu, lai tas, pēc nokļūšanas Zviedrijā nepamet Staņislavu, bet parūpējas par viņu arī turpmāk.
1950. gada novembrī V. Zondaks deva ziņu H. Tropam–Trūpam, ka viņam jāierodas Rīgā. Bēgšana bija paredzēta 13. novembrī no kādas zvejnieku ostas Ventspils pusē. 12. novembrī H. Trops–Trūps Rīgā satikās ar savu draugu V. Zondaku un pārrunāja bēgšanas detaļas: viņam bija paredzēts doties uz Ventspili, kur pie prāvesta Pētera Upenieka jāsatiekas ar S. Kreicu, un tad abiem jādodas pāri jūrai. Nakti H. Trops–Trūps pavadīja viesnīcā “Tempo”. Tur notika straujš pavērsiens, kuru viņš savās atmiņās trešajā personā apraksta sekojoši: “Naktī murgoja, laikam bija pat zaudējis samaņu, vienu brīdi likās, ka kaut kas iedur mugurā. Rītā, kad pamodās, [..] galva smagi sāpēja. Kad gāja uz autobusu [..] kāju ikros juta kaut kādas asas sāpes. Nākošajā rītā uz kājām gandrīz vairs nevarēja nostāvēt. [..] Turpmākajās dienās palika vēl sliktāk: paralīze pa kājām cēlās uz augšu, tā parādījās jau arī abu roku pirkstos. [..] Kad [..] slimo Tropu tanī pat dienā ar motociklu aizveda uz Ģintermuižu [Jelgavā], tas pats savām kājām vairs nespēja paiet. Nākošajās dienās paralīze strauji progresēja, pārņēma abas rokas, kājas līdz gurniem [..] Tikai daktera [..] neatlaidība un uzupurēšanās panāca paralīzes apstāšanos. Slimības diagnoze nebija nosakāma. [..] Rīgas slimnīcā Trops ar pārtraukumiem ārstējās no 1950. gada 18. novembra līdz 1952. gada februārim. [..] Slimības diagnoze tā arī palika mīkla, dokumentos tikai ierakstīja “polineiritis toxica” (muguras smadzeņu saindēšanās).”
Čekists J. Vēvers savā grāmatā apgalvoja: “Trops smagi saslima. Šķita, ka sabruks iecerētā operācija.” Bet vai tā bija? Lai izprastu situāciju, jāpievēršas notikumiem Kurzemes mežos, kur tolaik čekas aģentu uzraudzībā dzīvoja divi angļu aģenti. Izlūkdienests pieprasīja, lai viens no viņiem atgriežas Zviedrijā, un tika nolemts, ka brauks aģents “Krauja”, t. i. Vitolds Berķis. Tomēr čekisti laikam līdz galam nebija pārliecināti, vai V. Berķis tic versijai, ka uzturas patiesā nacionālo partizānu grupā. Sākās laika vilkšana un dažādas atrunas, lai braucienu novilcinātu. Un tad pēkšņi 1950. gada oktobrī arī V. Berķis saslima ar pilnīgi identisku slimību kā H. Trops–Trūps.
Operācijas “Lursen–S” aprakstā tas izklāstīts sekojoši: “”Krauja”, krietni iedzēris, [..] nogūlās uz zemnīcas mitrās grīdas un nogulēja vairākas stundas. Rezultātā viņam sākās kāju un roku paralīze. Viņš nevarēja pārvietoties bez kruķiem, nevarēja pat patstāvīgi aizsmēķēt. Par savu slimību “Krauja” ziņoja angļiem. Šādā stāvoklī viņš palika līdz 1951. gada septembrim [..] Tuvojās 1950.–1951. gada ziema. Bija skaidrs, ka līdz nākamā gada pavasarim angļi nemēģinās savus spiegus izvest.”
Tas, ka divi, vienā un tajā pašā čekas operācijā iesaistīti cilvēki, kuriem paredzēts doties pāri jūrai uz Zviedriju, pēkšņi saslima ar pilnīgi identisku slimību, nebija nejaušība. Viņiem šie braucieni pēc čekas scenārija vispār nebija paredzēti. Visticamāk, šeit ir darīšana ar kāda speciālā preparāta pielietojumu. Acīmredzot abu fiziska iznīcināšana vai arests nebija vēlams, lai neradītu aizdomas ne angļu izlūkdienestam vienā no gadījumiem, ne Katoļu baznīcai — otrajā. Tāpēc abus padarīja rīcības nespējīgus, lai viņi netraucētu čekas operāciju tālāko gaitu.
Starp citu, “Lursen–S” bija tā operācija, kuras laikā čeka Latvijas teritorijā visplašāk pielietoja speciālos preparātus, principā — indēšanu. Tajā pat 1950. gadā Kurzemē, naktī no 1. uz 2. novembri čekas aģentu grupa, kura kontrolēja abus angļu aģentus, sagūstīja septiņus Pētera Čevera grupas nacionālos partizānus. Arī šajā gadījumā tika pielietota “operatīvā tehnika” — speciāli sagatavots spēcīgs narkotisks līdzeklis.
Jāsecina, ka čekas plānos ne uz mirkli neietilpa H. Tropa–Trūpa došanās uz Zviedriju. Viņu, kā arī V. Zondaku izmantoja, lai no Latvijas katoļu baznīcas dabūtu rakstiskus dokumentus, kurus čekas aģents, nonākot Rietumos, varētu izmantot kontaktu uzsākšanai ar izlūkdienestiem. Operācijas “Lursen–S” aprakstā teikts: “Lai radītu priekšnoteikumus sekmīgai valsts drošības orgānu uzdevuma veikšanai, “Listu” iepazīstināja ar ietekmīgām katoliskās garīdzniecības aprindām un vēlāk nodibināja tiešu kontaktu ar Latvijas katoļu baznīcas metropolītu Springoviču [..] Uz oficiālas veidlapas metropolīts Springovičs latīņu valodā uzrakstīja: “Jūsu ekselence! Droši uzklausi manu sūtni. Lai Dievs Jūs svētī.” Apzināti, vai nē, taču “vecais lapsa” A. Springovičs tomēr prata izvairīties no lamatām — zīmītē nebija minēts ne tās autors, ne adresāts. Šķiet, tas bija daudz mazāk, nekā čeka cerēja, tomēr pietiekoši.
