Terorizējot baznīcu, gribēja iefiltrēt Rietumos aģentus 2
Katoļu baznīcai, kā globālai centralizētai organizācijai svarīgu jautājumu izlemšanai ir jāsaņem savas vadības — Vatikāna — akcepts. Taču pēc Otrā pasaules kara Latvijas Romas–katoļu baznīca, tāpat kā visa PSRS teritorija, bija nonākusi izolācijā no pārējās pasaules. 1947. gadā arhibīskapam Antonijam Springovičam, bez saskaņošanas ar Vatikānu, nācās iecelt divus bīskapus, jo bija jādomā par paša, jau gados krietni pavecā arhibīskapa, pēcteci. Šie un daudzi citi jautājumi katoļiem normālos apstākļos prasītu saskaņošanu ar Vatikānu, taču okupācijas apstākļos jebkādi legāli saziņas ceļi bija pilnībā paralizēti. Nācās meklēt nelegālas iespējas, un čeka to zināja. Tāpēc 1950. gadā, operācijas “Lursen–S” ietvaros, tika nolemts nevis pārtraukt šos mēģinājumus, sabāžot darbojošās personas cietumos, bet izmantot savā labā, lai iefiltrētu Rietumos papildu aģentus.
Kandidātu, kurš būtu gatavs bēgt uz Rietumiem, meklēja Valerijans Zondaks — Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles prāvests, katoļu Kūrijas notārs un Garīgā semināra pasniedzējs. Vienlaikus viņš bija arī čekas aģents – PSRS Valsts drošības ministrijas (MGB) 5. nodaļas slepenais ziņotājs “Annus”, savervēts jau 1940. gada septembrī. Sakarus ar V. Zondaku čeka atjaunoja 1946. gadā, kad viņš kļuva par Garīgā semināra pasniedzēju. Starp citu, čeka bija parūpējusies, lai par Garīgā semināra pasniedzējiem varētu strādāt tikai tie priesteri, kuri piekrita kļūt par ziņotājiem. To panāca samērā vienkārši: ja kandidāts nepiekrita sadarboties, viņš nevarēja iegūt pierakstu dzīvošanai Rīgā.
Piemēram, 1949. gada laikā trīs Garīgā semināra pasniedzēju vietu pretendenti: Staņislavs Vaikulis, Ādams Ivbulis un Klements Apšs nepiekrita sadarboties ar čeku un bija spiesti Rīgu pamest. Runājot par V. Zondaku, jāpaskaidro, ka viņš čekai nebija viegls materiāls. Kā rakstīts “Izziņā–raksturojumā par informatoru “Annus”: “Uz vervēšanu gāja ar galēju nevēlēšanos un drīzumā no pienākumiem centās atteikties”. V. Zondaks nebija izmantojams kā parasts ziņu pienesējs, taču, kā būs redzams tālāk, čeka atrada viņam citu pielietojumu.
V. Zondaks ilgāku laiku apdomāja, kurš no priesteriem būtu gatavs un spējīgs šai misijai — bēgt pāri jūrai uz Zviedriju. Viņa izvēle apstājās pie drauga Heinriha Tropa–Trūpa, kurš tobrīd bija nomaļas Kurmenes draudzes prāvests Lietuvas pierobežā. Arī H. Trops–Trūps bija savervēts. 1945. gada janvārī viņu arestēja. No čekas viņš izkļuva tikai kā slepenais ziņotājs “Aļeksejev”. Nevēlēdamies sadarboties, viņš pārcēlās uz nomaļo pierobežas draudzi, lai gan bija viens no labāk izglītotajiem katoļu priesteriem, ar augstāko vēsturnieka izglītību. Tomēr satikties ar čekas operatīvajiem darbiniekiem viņam nācās līdz pat 1951. gadam. Čekistu apmeklējumi un pastāvīgie aresta draudi H. Tropu–Trūpu noveda tik tālu, ka viņš piekrita sava drauga V. Zondaka priekšlikumam bēgt uz Zviedriju. Savukārt V. Zondakam kā uz burvja mājienu uzradās izpalīgs bēgšanas organizēšanā. Tas bija gan katoļu Kūrijas, gan arī paša A. Springoviča uzticības persona dažādu juridisku jautājumu kārtošanā — Mihails Sušigo, kurš strādāja par juriskonsultu Jūras flotes ministrijā. Viņš, protams, bija čekas aģents.
Izziņā teikts, ka “Sušigo Mihailu Sergejeviču, viņa sievu, ģimenes locekļus, kā arī dzīvokļa kaimiņus, operatīvo apsvērumu dēļ nopratināt nedrīkst.” Kā viņam bija izdevies iegūt Katoļu baznīcas uzticību? Visticamāk, tēlojot dedzīgu ticīgo.
Pirmās V. Zondaka sarunas ar M. Sušigo par kāda priestera bēgšanu uz Zviedriju notika 1950. gada februārī. Pēc tam V. Zondaks iepazīstināja M. Sušigo ar bēgšanas kandidātu H. Tropu–Trūpu. Visa 1950. gada garumā tika apspriestas bēgšanas iespējas, kā arī ar M. Sušigo “starpniecību” uzradās vēl viens bēgšanas kandidāts: kāds jauns cilvēks vārdā Staņislavs. Bijušā čekas priekšnieka J. Vēvera grāmatā viņš dēvēts par Antonu Berni, bet gan H. Tropa–Trūpa atmiņās, gan krimināllietā saukts tikai vārdā — par Staņislavu. Tas bija čekas aģents “Lists”, īstajā vārdā Staņislavs Kreics (1909–1992), vēlākajos gados populārs gleznotājs– marīnists, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks un LPSR Mākslinieku savienības biedrs, latgalietis, tātad arī katolis, dzimis Daugavpilī, bērnību pavadījis Kārsavas pusē, un jaunībā strādājis Ilūkstē. Kā savā grāmatā rakstīja J. Vēvers, gatavojoties operācijai, S. Kreics “bija kļuvis par svētā Jēkaba baznīcas pastāvīgu apmeklētāju. [..] Kārtīgi apmeklēja visus dievkalpojumus, satikās ar ticīgajiem un centās atrast ar viņiem kopēju valodu.”
Jāpaskaidro, ka tobrīd operācija “Lursen–S” ritēja pilnā sparā. 1948. gadā čekai veiksmīgi izdevās kā pārbēdzēju uz Zviedriju angļu izlūkdienestam piespēlēt savu aģentu “Apogu” — Vidvudu Šveicu. 1949. gada sākumā viņš apvienotā latviešu, lietuviešu un igauņu komandā, kura darbojās angļu izlūkdienesta uzdevumā, atgriezās Latvijā. “Apoga” biedri tika “neitralizēti”: nogalināti vai sagūstīti
1949. gada rudenī no Zviedrijas atkal ieradās divi angļu aģenti: Vitolds Berķis (“Krauja”) un Andrejs Galdiņš (“Mednis”). Abi nekavējoties iekrita čekas lamatās un turpmāk darbojās padomju izlūkdienesta kontrolē. Kurzemes mežos no čekas darbiniekiem tika izveidota viltus nacionālo partizānu vienība, kurā abus atbraucējus nometināja. Līdz ar to čeka turpmāk kontrolēja katru angļu izlūkdienesta mēģinājumu caur Baltiju iesūtīt PSRS teritorijā savus cilvēkus.
