ECT spriedums Katiņas lietā izraisījis neapmierinātību, taču paver ceļu tālākai rīcībai 6
Katiņas traģēdijas upuru piederīgo prasības izskatīšana Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā jau tika ziņots, ir noslēgusies. Viņiem neizdevās panākt Krievijā notikušās (no 1991. līdz 2004. gadam) Katiņas lietas izmeklēšanas atsākšanu un iespējamās kompensācijas 1940. gadā nogalināto poļu radiniekiem, tāpēc visumā ECT spriedums izraisīja Polijā lielu neapmierinātību. Taču Strasbūras tiesas atzinums par Krievijas puses pārkāpumiem, tai atsakoties sniegt paskaidrojumus un attiecīgos dokumentus 2004. gadā pārtrauktās izmeklēšanas sakarā, paver ceļus tālākai rīcībai. Poļiem ir pamats prasīt pieeju šiem “aizslepenotajiem” dokumentiem, un, spriežot pēc Katiņas upuru ģimeņu asociācijas nostājas, tas arī tiks konsekventi darīts. Protams, ar politiķu un diplomātu neiztrūkstošu atbalstu.
Patiesības un visu ar Katiņu saistīto apstākļu noskaidrošana ir nozīmīgāka par kompensācijām. Bet šis darbs un kopumā darbs pie staļiniskā totalitārā režīma noziegumu dziļākas izpētes apstājas pie Krievijas slepeno arhīvu durvīm. Lai arī attiecībā uz konkrēto Katiņas gadījumu vairs nav nekādu šaubu, kas par to ir atbildīgs un kas lēma par poļu virsnieku un intelektuālās elites pārstāvju iznīcināšanu. Gan jāatceras, ka ne visi nošautie bija etniski poļi – bija arī ebreji, ukraiņi u. c., taču viņus vienoja piederība Polijas valstij, kuru saskaņā ar Kremļa un nacistu kopīgajiem nodomiem vajadzēja iznīcināt. Tagad, pēc 73 gadiem, toreizējā ģeopolitisko norišu kopaina būtībā ir visai skaidra. Paliek jautājumi par noteiktu personu lomu, apsvērumiem un notikušā detaļām, bet tie nav mazsvarīgi, un upuru pēctečiem ir visas tiesības saņemt uz tiem pienācīgu atbildi.
Kopš dzelzs priekškara krišanas vairāki ievērojami vēsturnieki ir devuši savu ieguldījumu šīs tēmas un citu ar totalitāro režīmu noziegumiem saistītu tēmu un kopsakarību atklāšanā. Viens no viņiem – Timotijs Snaiders grāmatā “Asinszemes”, kura Eiropā kļuva par īstu dižpārdokli, rak-sta: “Visa padomju ideja par Lielo Tēvijas karu balstījās uz uzskatu, ka tas sākās 1941. gadā, kad Vācija iebruka PSRS, nevis 1939. gadā, kad Vācija un Padomju Savienība kopā iebruka Polijā. Citiem vārdiem, saskaņā ar oficiālo stāstu teritorijas, kas bija pievienotas 1939. gada agresijas rezultātā, bija kaut kā jāuzskata par vienmēr bijušām padomju zemēm, nevis par laupījumu, kas gūts karā, kura sākšanā Hitleram nācis talkā Staļins.” Domājams, ka šis secinājums palīdz saprast daudzu dokumentu nepieejamības iemeslus.
Tā ir problēma, kura skar arī Latviju, kur 1940. – 1941. gada vēstures tā sauktie baltie plankumi, ko drīzāk jādēvē par sarkanajiem, neko īpaši nesamazinās: NKVD specvienību uzbrukumi robežpunktiem Masļenkos un Šmaiļos, Višinska vadītā “sociālistiskā revolūcija”, daudzu ievērojamu cilvēku nogalināšana, Litene… Pagaidām šos notikumus nav skaidrāk izgaismojusi arī Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija. Taču mūsu vēsturnieki savu iespēju robežās ir darījuši diezgan daudz, ko nevar teikt par politiķiem, kuru iespējas aizstāvēt valstisko pašcieņu starptautiskā mērogā ir daudz plašākas. Tas pat būtu vēl svarīgāk par sarkanbaltsarkanās lentītes piespraušanu pie uzvalka atloka nacionālo svētku dienās.
