Katiņas lieta rāda piemēru Latvijai 0
Ja arī Latvijā kāds apņemtos iesūdzēt Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) par Katiņas slaktiņam līdzīgu noziegumu, tiesas spriedums būtu līdzīgi pozitīvs, uzskata Okupācijas muzeja vēsturnieks Ritvars Jansons, komentējot neseno ECT lēmumu atzīt PSRS īstenoto Polijas armijas virsnieku apšaušanu Katiņā par kara noziegumu.
“Tas ir labs precedents. Latvijā tādas lietas, par kurām Krievija līdz šim izvairījusies izsniegt visus dokumentus, ir, piemēram, ap 50 bijušās Latvijas armijas virsnieku nogalināšana Litenes nometnē 1941. gada vasarā un staļiniskais terors, kas vērsās pret PSRS dzīvojošajiem latviešiem 1937./1938. gadā, jeb tā sauktā latviešu operācija,” uzsvēra vēsturnieks.
ECT lietas “Janovičs un citi pret Krieviju” pirmdienas, 16. aprīļa, spriedumā norādīts, ka Krievija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, nesniedzot Katiņā 1940. gadā noslepkavoto poļu karagūstekņu radiniekiem pietiekamu informāciju par viņu tuvinieku likteni. Vienlaikus tiesa gan atzina, ka nevar vērtēt Maskavā veiktās Katiņas lietas izmeklēšanas efektivitāti un tāpat nevar piespiest Krieviju atjaunot 2004. gadā pārtraukto izmeklēšanu. ECT šo pārtraukšanu tomēr atzina par nehumānu un neiejūtīgu attieksmi pret upuru ģimenes locekļiem. Attiecīgi Katiņas slaktiņa atzīšana par kara noziegumu juridiski ļauj tajā iesaistītos indivīdus saukt starptautisku tiesu priekšā. Kā zināms, 1940. gada pavasarī PSRS represīvās iekšlietu struktūras Katiņas mežā Smoļenskas apkaimē un vēl vairākās vietās noslepkavoja aptuveni 22 tūkstošus Polijas armijas virsnieku un inteliģences pārstāvju, kas bija nonākuši padomju gūstā pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939. gada 17. septembrī. Kremlis ilgu laiku noliedza savu saistību ar slaktiņu, bet vēlāk izvairījās atklāt visus tā rīcībā esošos materiālus izmeklēšanas veikšanai. Arī tūlīt pēc ECT sprieduma kāda anonīms avots Maskavā aģentūrai “Interfax” paziņoja, ka visi Katiņas apšaušanas materiāli nekad netiks atslepenoti, jo runa ir par specdienestu darba niansēm un aģentiem, bet, ja tādi ar valsts noslēpumu saistīti dokumenti nonāk krimināllietā, to tūdaļ padara slepenu.
ECT lietu par cilvēktiesību pārkāpumiem var ierosināt paši cietušie vai upuru radinieki. Katiņas gadījumā prasītāji bija nogalināto virsnieku 15 radinieki.
“Latvija kā valsts tur nevar vērsties un pieprasīt, lai notikumi Litenē tiktu atzīti par kara noziegumu,” skaidroja Ritvars Jansons. Tas būtu jādara privātpersonām vai to grupai, taču pagaidām tāda precedenta, ka kāds Latvijas iedzīvotājs vērstos pret Krieviju šādā lietā, nav bijis, lai arī nodomi bijuši.
Tiesa, ņemot vērā laika un citu resursu apjomu, ko tādas prasības uzturēšana prasītu, tā būtu grūti iedomājama bez valsts lobija un visas sabiedrības atbalsta. Tieši tā notika Polijā, kur lietai “Janovičs un citi pret Krieviju” sekoja visa valsts.
Ritvars Jansons atgādina, ka Krievija savulaik tā arī nav sniegusi Latvijas Ģenerālprokuratūrai nekādus dokumentus, kas atainotu Litenes notikumus. Oficiālā, starptautiski pieņemtā kārtībā tā nav devusi dokumentus arī lietās, kas attiecas uz 1941. gada un 1949. gada izsūtīšanām. Līdz šim iegūtie materiāli pētniekiem doti kā privātpersonām, taču starptautiskā izmeklēšanā tiem trūktu juridiska svara, jo svarīga ir procedūra, kā tie iegūti. Turklāt neoficiāli zināms, ka, izsniedzot dokumentus Krievijas arhīvos, saņēmējam jāparakstās, ka tas apņemas tos neizmantot kādās juridiskās izmeklēšanās.
Vēsturnieka ieskatā ECT spriedums Polijai ir labvēlīgs blakuslēmums, kas sagatavo pamatu tālākām prasībām, kuru mērķis būtu Katiņā pastrādātā nozieguma atzīšana par genocīdu, kā to vēlas Polijas Nacionālās piemiņas institūts. “Manuprāt, tas, nevis kompensācijas pieprasīšana, ir pareizākais ceļš, jo kompensācija no Krievijas būs apšaubāma pie jebkura režīma Maskavā. Jāpieprasa ir nozieguma atzīšana un upuru reabilitācija,” uzskata Okupācijas muzeja vēsturnieks.
