Katastrofa palēninājumā. Kas jāizdara, lai izslēgtu naftas ieguves torni? 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairāku simtu kilometru augstumā virs Zemes lidojošais pavadonis “Sentinel-1” uztver radaru signālus no milzīgajām metāla tvertnēm, kurās uzglabā naftu.
Šie radaru signāli ļauj izvērtēt, cik naftas ir tvertnēs, un tie rāda iepriekš nekad neredzētu ainu – brīvie tilpumi, kuros vēl var ieliet naftu, strauji izbeidzas, un kritiskais punkts varētu tikt sasniegts kaut kad jūnija pirmajā pusē.
Naftas patēriņš
Pirmskrīzes pasaule patērēja apmēram 100 miljonus barelu naftas dienā (barels – standarta 159 l jeb 42 ASV galonu muca, viena tonna naftas ir septiņi miljoni).
Aprīļa beigās šis pieprasījums bija samazinājies līdz 71 miljonam barelu dienā, tiek cerēts, ka gada otrajā ceturksnī, pateicoties pakāpeniski atceltajiem Covid-19 krīzes ierobežojumiem, tas palielināsies līdz apmēram 77 miljoniem barelu.
Cenšoties glābt situāciju, naftas valstu kartelis OPEC un ierobežojumus atbalstošā Krievija pieņēma lēmumu samazināt naftas ieguvi par 9,7 miljoniem barelu dienā, kartelī neietilpstošās naftas ieguves valstis – ASV, Kanāda, Brazīlija u.c. – ir apsolījušas to samazināt vēl par pieciem miljoniem barelu.
Šis lēmums ticis pildīts necerēti disciplinēti, un informācija liecina, ka šobrīd ieguve samazināta jau par 8,75 miljoniem barelu dienā, tādēļ naftas cena pārtraukusi brīvo kritienu un pat nedaudz pieaugusi.
Tomēr pieprasījums krīzes dēļ ir krities par 30 miljoniem, bet ieguves samazinājums ir tikai nepilni desmit miljoni barelu, naftas pārprodukcijas problēma nebūt nav atrisināta, tikai nedaudz piebremzēta.
Naftas ieguvēji šobrīd izmisīgi meklē jebkādas tvertnes, kurās varētu vēl ieliet naftu, un superpeļņu gūst naftas tankkuģu īpašnieki – šobrīd Sanfrancisko ostas tuvumā vien jūrā atrodas apmēram 30 supertankkuģi, kurus nekur nav iespējams izkraut, bet naudiņa par tankkuģu īri ieripo kontos katru dienu.
Nafta vados
Loģisks cilvēks šajā brīdī jautātu – bet kāpēc tie ieguvēji nevar uz brīdi izslēgt tos naftas torņus, kamēr situācija stabilizējas un pieprasījums atjaunojas? Tur jau tā problēma, ka tas nav tik vienkārši, un kāda naftas tirgus pārstāve notiekošo nosauca par “vilciena katastrofu palēninājumā”.
Problēmas ir vairākas. Pirmkārt, pastāv jau cauruļvados esošā nafta.
Piemēram, ASV naftas tirgus centrs ir Kušingas pilsēta Oklahomas štatā, uz to no naftas atradnēm ved tūkstošiem kilometru cauruļvadu, kuros atrodas jau iegūta, bet vēl tvertnēs neiepildīta nafta, kas nepielūdzami virzās uz tvertnēm.
ASV tirgus gadījumā naftas ceļš pa cauruļvadu no atradnes līdz tvertnei aizņem vairākas nedēļas, kas nozīmē, ka šobrīd tvertnes sasniedz nafta, kas iegūta aprīļa otrajā pusē.
Krievijā, kur liela daļa ieguves atrodas mūžīgā sasaluma joslā ziemeļos, šis ceļš ir vēl garāks un viegli var sasniegt vairākus mēnešus.
Uz Eiropu naftu pārsvarā ved tankkuģos, taču pasaules un Eiropas lielākās naftas uzglabāšanas vietas, piemēram, Roterdamas “Royal Volpak NV” vadība apgalvo, ka visi brīvie tilpumi naftas uzglabāšanai gandrīz pilnībā izpārdoti.
Kā izslēgt naftas torni
Kas jāizdara, lai izslēgtu naftas ieguves torni? Tāda “ieslēgt/izslēgt” slēdža nav. Lai apturētu naftas torņa darbību, no urbuma vispirms jāizvelk viens vai vairāki sūkņi, jo tikai nelielā daudzumā jauno atradņu iekšējais spiediens ir tik liels, ka nafta pati tiecas uz āru, vairākumā gadījumu atradņu spiediens tiek uzturēts, sūknējot tajās ūdeni.
Pēc tam jāizvelk metāla caurule, kas veido urbuma sienas. Arābijas pussalas atradņu gadījumā runa ir varbūt par dažiem desmitiem metru, bet lielākajā daļā pasaules runa ir par kilometru vai vēl garākas caurules izvilkšanu no zemes.
Pēc tam urbumā ir jāiepilda speciāls cements, kas to “aizkorķē” un neļauj naftai piesārņot pazemes ūdeņus. Ja urbums ir tāds, kas apkalpo vairākus naftas slāņus, tad katrs no tiem “jāaizkorķē” gan augšā, gan apakšā.
Vismaz ziemeļos esošo atradņu gadījumā visas nepieciešamās iekārtas ir jātransportē uz uzglabāšanas vietām, ja to nedara, iekārtas vai nu sasalst, vai pārklājas ar parafīnu, kas tās padara turpmākai izmantošanai nederīgas.
Vairākumā pasaules naftas atradņu iegūst nevis tīru naftu, bet gan tās sajaukumu ar ūdeni – pateicoties tam, ka spiediena uzturēšanai atradnēs sūknē ūdeni.
Piemēram, Krievijas naftas eksperta Mihaila Krutihina vērtējumā, no 180 tūkstošiem Krievijas naftas atradņu, kurās iegūst apmēram 10% pasaules naftas, tikai 2% ir jaunas atradnes, kurās nav nepieciešamības sūknēt ūdeni spiediena uzturēšanai.
Šos divus procentus neviens arī neaiztiks, jo tās ir visrentablākās atradnes. Visās pārējās tiek iegūts naftas sajaukums ar ūdeni, kurā naftas saturs var būt pat tik zems kā 2%.
Šādas atradnes joprojām ir ekonomiski rentablas, jo to funkcionēšanai veiktie kapitālieguldījumi un iekārtas jau sen ir amortizēti.
Taču jau aprakstītā naftas atradnes izslēgšanas procedūra pēc būtības to pilnībā iznīcina, un, lai turpinātu naftas iegūšanu tajā, būs jāveic jauns urbums, ziemeļos esošās atradnes – kaut kā jāatkausē, tajās atkal jāiegremdē sūkņi un jāveic citas darbības – tie būs jauni kapitālieguldījumi, kurus veikt atradnēs ar nelielu atlikušo naftas daudzumu būs nerentabli.
Citiem vārdiem sakot – naftas atradņu izslēgšana un konservācija neatgriezeniski iznīcinās tūkstošus, iespējams, desmitus tūkstošu naftas atradņu, samazinot naftas rezerves pasaulē, izputinot uzņēmumus un padarot par bezdarbniekiem simtiem tūkstošu cilvēku tikai Krievijā vien, bet pasaules mērogā – miljonus.
Tieši ņemot vērā šos faktorus, eksperti prognozē, ka uzņēmumi šmauksies, kā vien iespējams, un meklēs iemeslus atlikt atradņu izslēgšanu, cik vien ilgi iespējams, – tieši tādēļ disciplinēto ieguves samazinājumu pirmajā mēnesī uztvēra kā priecīgu pārsteigumu.
Ir arī vēl citas problēmas – uz nemitīgo izaugsmi pēdējos gadu desmitos orientētajai naftas industrijai vienkārši nav pietiekami daudz atradņu izslēgšanas speciālistu.
Un, visbeidzot, naftu iegūstošo valstu karteļa OPEC rindās ir t. s. vājais sešinieks – Alžīra, Irāna, Nigērija, Angola, Venecuēla un Lībija. Pēdējās divas no šīm valstīm jau atrodas lēna pilsoņu kara stadijā, bet pirmajās četrās naftas ienākumu samazināšanās var izraisīt pilsoņu karu.
Metāla tonnas jūrā
Un, ja viss aprakstītais neliekas pietiekami sarežģīts, tad jāsaka, ka, salīdzinot ar jūrā esošo naftas urbumu izslēgšanu, uz sauszemes notiekošā procedūra vēl ir vienkārša.
Lietas būtība slēpjas tajā, ka saskaņā ar parakstītajām konvencijām atradņu ekspluatētājiem ir jāaizvāc virs un zem ūdens esošās metāla konstrukcijas – galvenokārt tādēļ, lai tās netraucētu kuģu un zemūdeņu pārvietošanos, bet arī dabas aizsardzības dēļ, jo rūsējošās platformas to varētu izpostīt.
Jūras dzīlēs esošās simtiem tonnu smagās betona pēdas, uz kurām balstās naftas platformas, gan ir atļauts atstāt.
Jau virs jūras līmeņa esošo naftas platformu demontāža ir sarežģīts uzdevums vēja un viļņu dēļ. Piemēram, tikai Ziemeļjūrā vien ir apmēram 3000 naftas un gāzes platformu, kas būs jāaizvāc tuvākajos gadu desmitos, jo šīs jūras naftas un gāzes krājumi izbeidzas.
Vienas platformas svars apmēram līdzinās 50 “London Egg” olveidīgo debesskrāpju svaram, un tās jādemontē, jūrai viļņojoties un vējam pūšot.
Šim mērķim ir uzbūvēts speciāls megakuģis – būtībā tie ir divi kopā savienoti apmēram puskilometru gari supertankkuģi, kurus savienojošais klājs ir tik plats, ka, piebraucot pie naftas platformas jūrā, kuģi atradīsies katrs savā naftas platformas pusē, proti, vairāku simtu metru attālumā.
Spējat iedomāties, kādas slodzes šim klājam būs jāiztur vētras laikā? Un tā vēl ir tikai virs jūras esošās struktūras novākšana, taču zem ūdens līmeņa vēl atrodas milzīgās platformu “kājas”, vairāku kilometru dziļumā, kurā cilvēks nespēj ienirt.
Tur darbā tiks laisti visdažādākie augsto tehnoloģiju brīnumi – robotizētas dziļūdens zemūdenes, dimanta zāģi un lāzeri.
Nelaime tikai tā, ka daļa no šiem tehnoloģiskajiem brīnumiem vēl atrodas laboratorijas izpētes stadijā.
Un darba šīm iekārtām vismaz tuvākā gadsimta laikā netrūks – pēc tam, kad vairāku desmitu gadu laikā būs aizvāktas Ziemeļjūras naftas platformas un cauruļvadi, vajadzēs ķerties pie jūrā uzstādīto vēja ģeneratoru novākšanas, jo tie būs nokalpojuši paredzēto laiku.
