Kataloņu cīņas un mīti 26
Spānijas Katalonijas notikumi šobrīd ir viens no dominējošajiem tematiem pasaules masu informācijas līdzekļos, taču ko mēs zinām par konflikta priekšvēsturi? LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) maģistrantūras 2. kursa studente GINTA IEVA BIKŠE, kas specializējusies ar Spānijas vēsturi saistītos jautājumos un šobrīd strādā pie maģistra darba par Latvijas – Spānijas attiecībām (1919. – 1940.), zina stāstīt, ka Katalonijas jautājums epizodiski “uzniris” pat pirmskara Latvijā.
Cik tālu vēsturē var raudzīties, ja runā par Katalonijas patstāvības centieniem?
G. I. Bikše: Par valstiskumu runājot, viņi paši parasti atzīmē tā saucamo “La Diada”, tas ir brīdi, kad 1714. gada 11. septembrī pēc 14 mēnešu aplenkuma Barselona padevās Spānijas karaļa Filipa V karaspēkam. Pēc tam karalis anulēja visas Aragonas un Katalonijas karalistes privilēģijas Spānijas sastāvā. Tā bija tā saucamā Spānijas mantojuma kara epizode. Šajā karā Katalonija bija atbalstījusi nevis Filipu, bet gan viņa sāncensi uz Spānijas troni Austrijas lielhercogu Kārli. Pašu kataloņu vēsturnieku starpā ir diskusijas, vai pirms šiem notikumiem saskatāmas kādas suverenitātes pazīmes vai ne. Daži uzskata, ka Katalonijai tādas bijušas arī pirms 18. gadsimta, tomēr nez vai tas ir pamats, lai runātu par “neatkarības atjaunošanu”. Kataloņiem ir ļoti daudz mītu par savu valstiskumu un viņi mitoloģizē arī senākas vēstures notikumus. Piemēram, ka teju pati Spānijas valsts cēlusies no Katalonijas un Spānijas ievērojamākās personības bijuši kataloņi. Šobrīd ir ļoti izplatīta tēze, ka 1978. gada Spānijas konstitūcija, kas tika pieņemta pēc diktatora Franko nāves un joprojām ir spēkā, bijusi naidīga kataloņiem. Taču, kad 1978. gada decembrī notika balsošana par tās pieņemšanu, konstitūcijai Katalonijā bija vēl lielāka piekrišana nekā Madridē! Ar šo dokumentu Katalonija atguva Franko laikā zaudēto politisko un kultūras autonomiju. Vai kataloņi toreiz būtu balsojušu, ja tā tiešām būtu naidīga? Vēl Katalonijas neatkarības piekritēji uzskata, ka autonomija ir izgāzusies, jo Spānijas valsts ir “autoritāra” un “apzog” Katalonijas reģionu. Viņi deklarē, ka apgabalam ir tiesības izstāties no Spānijas, kaut konstitūcija to neparedz, ka kataloņi, līdzīgi Baltijas valstīm PSRS gadījumā, var aiziet pēc ilga spāņu “okupācijas perioda”, kaut viņu gadījumā to tā nevar formulēt. Neatkarības piekritēju ieskatā, nesen notikušais referendums, ko spāņi par tādu nemaz nesauc, ir leģitīms un vērā ņemams, jo “balsošana vienmēr ir demokrātiska”. Arī tas ir mīts, jo no PSRS pieredzes zinām, ka vēlēšanas mēdz būt dažādas. Neatkarības piekritēju vīzija ir, ka, izstājoties no Spānijas, Katalonija paliks Eiropas Savienībā, bet nez vai tā būs.
Cik noprotams, Katalonijas neatkarības idejai vēsturiski bijuši kā uzplūdi, tā atplūdi.
Par kataloņu nacionālismu var runāt kopš 19. gadsimta vidus, kad pie viņiem sāk veidoties dažādas kustības kataloņu valodas un kultūras atbalstam. Idejas viļņveidību var izskaidrot ar to, ka tā bija atkarīga no attiecīgajā brīdī valstī pastāvošā režīma. 20. gadsimtā Spānijā vairākkārt valdīja diktatūras, kas vērsās pret Katalonijas separātismu. Vispirms tas notika ģenerāļa Primo de Riveras (1923 – 1930), pēc tam Fransisko Franko (1939 – 1975) laikā, kad tiek stingri runāts par “vienoto Spāniju” un kataloņu neatkarības tendences tiek apturētas.
Valstiskuma ideju parasti vispirms lolo salīdzinoši maza intelektuāļu grupa. Cik šādas idejas vēsturiski ir bijušas populāras plašākā Katalonijas sabiedrībā?
Katalonija ir viens no Spānijas ekonomiski attīstītākajiem reģioniem. Sākot ar 19. gadsimtu, industrializācija tur ritēja ļoti strauji. Pirmā dzelzceļa līnija Spānijā ir Barselona–Mataro 1848. gadā. Industrializācijas dēļ tur agri veidojās spēcīgas strādnieku šķiras kopienas. Viņus vienoja, piemēram, protesti. Cik tās bija nacionāli noskaņotas, to grūti teikt, taču separātisma idejas tur noteikti bija. Noteikti vienojoša bija arī valoda.
Kataloņu valoda ir patstāvīga valoda vai tomēr dialekts?
Par to var diskutēt. Esmu mācījusies spāņu un franču valodu. Viņos klausoties, man grūti pateikt, vai viņi runā spāniski vai franciski. Atšķirība starp spāņu un kataloņu valodu ir jūtama. Nav tā, ka visu var uzreiz saprast. Kaut gan, arī ar latgaliešu valodu ir līdzīgi. Kataloņu valodas lietošanu ierobežoja varas centralizācija Spānijā pēc 1714. gada, tāpat diktatora Franko laikā kataloņu valodas lietošana tika spēcīgi ierobežota.
Spānijas pilsoņu kara laikā (1936 – 1939) Katalonijā bija spēcīgs atbalsts republikāņiem. Tā bija viena no pēdējām teritorijām, kas krita Franko nacionālistu rokās. Vai to noteica tikai kreisās strādniecības klātbūtne, vai arī kāda loma bija kataloņu nacionālismam?
Spānijas pilsoņu kara pamatā bija cīņas starp idejām un ideoloģijām. Katalonijā kā ļoti industrializētā reģionā jau kopš 20. gadsimta sākuma bija daudz dažādu streiku, nemieru ar mērķi uzlabot strādnieku stāvokli. Tur bija izplatītas ne tikai sociālistu un komunistu, bet arī anarhistu idejas. Līdz ar to Franko labējam spāņu nacionālismam tur liela atbalsta nebija. Taču kreisie spēki pilsoņu kara laikā nebija vienoti ne Katalonijā, ne arī citur. Franko piekritēji ideoloģiski bija daudz vienotāki. Vai vēlmi pretoties Franko noteica ne tikai ideoloģija, bet arī kataloņu nacionālisms? Grūti atbildēt, jo tajā situācijā sarežģīti nodalīt politisko no nacionālā. Cik esmu lasījusi spāņu vēsturnieku darbus par pilsoņu karu, viņi neizdala kataloņu nacionālisma lomu. Iespējams, tur tiešām bija vēlme nosargāt savu valodu un kultūru, kas jau tika ierobežotas iepriekšējā diktatora ģenerāļa de Riveras laikā. Republikas periodā 1932. gadā Madride tomēr bija pieņēmusi “Katalonijas statūtu”, kas pasludināja Katalonijas autonomiju Spānijas sastāvā. Toties par Franko bija zināms, ka viņš ir vēl vairāk noskaņots pret separātismu nekā de Rivera.
