Juris Lorencs: Katalonija un Kurdistāna. Kāpēc ne? 4
Šie ir tie gadījumi, kad sirds var neklausīt tam, ko saka prāts. Divi referendumi, viens Irākas Kurdistānā, otrs – Spānijā. Divas tautas – kurdi un katalāņi – balso par neatkarību. Kurdi pie balsošanas urnām dosies 25. septembrī, katalāņi nedēļu vēlāk – 1. oktobrī. Prāts saka – ka tik kaut kas nenotiek, varbūt labāk, lai viss paliek, kā ir. Kas zina, varbūt Katalonijas vai Irākas Kurdistānas neatkarība var izraisīt domino efektam līdzīgus neprognozējamus procesus pasaules politikā, kas var ietekmēt arī Latvijas likteni. Bet sirds atceras tautas sapulci Daugavmalā, sarkanbaltsarkano karogu jūru, barikādes un domā citādi.
Komentējot gaidāmo Katalonijas referendumu, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers izteicies: “Eiropas Komisija akceptēs Katalonijas neatkarību tikai pēc tam, kad to tiesiski būs apstiprinājušas Spānijas varas iestādes.” Bet Spānijas centrālās valdības attieksme ir zināma – nekādu neatkarību, Katalonijā notiekošais balsojums ir noziegums pret vienoto valsti. Cik pazīstami vēstījumi! Kaut kas līdzīgs 90. gadu sākumā skanēja no Maskavas.
Patiesībā Junkers tagad saka tieši to pašu, ko Valdis Dambrovskis pirms četriem gadiem: “Ja process ir leģitīms, tad kāpēc ne?” Toreiz piesardzīgais Latvijas politiķa izteikums par iespējamo Katalonijas neatkarību sacēla milzīgu vētru, pat nelielu diplomātisku skandālu. Tā atbalsis bija sadzirdamas vēl šā gada sākumā, kad spāņu dzeltenā prese apvainoja Dombrovski sešu miljonu eiro liela kukuļa saņemšanā no katalāņu separātistiem. Vai līdzīgus pārmetumus tagad var sagaidīt arī Junkers? Diezin vai. Viņa pašreizējie komentāri tiek vērtēti kā atbalsts centrālajai valdībai Madridē. Kas aizvakar skandāls, tas vakardien norma, bet šodien jau konservatīvisma bastions.
Lūk, cik strauji virzās vēsturiskie procesi! Reiz uzņēmuši savu gaitu, tie var izrādīties neapstādināmi. Žēl tikai, ka politiķi spītīgi atsakās mācīties no vēstures. Spilgts piemērs, ko būtu vērts atcerēties, – ASV prezidenta Džordža Buša runa Kijevā 1991. gada 1. augustā. Teikta nepareizā vietā un nepareizā laikā Ukrainas parlamentā (toreiz Augstākajā Padomē) nepilnas trīs nedēļas pirms augusta puča Maskavā. Cita starpā Bušs īpaši uzsvēra, ka “amerikāņi neatbalstīs tos, kuri cenšas nomainīt ārējo tirāniju ar vietējo despotismu, viņi neatbalstīs pašnāvniecisku nacionālismu…” Tieši pēc trīs nedēļām, 24. augustā, Ukrainas parlaments nobalsoja par pilnīgu valsts neatkarību, ko ukraiņu tauta atkārtoti apstiprināja (ar 90% balsu!) referendumā 1. decembrī.
Ja kāda tauta patiešām vēlas neatkarīgu valsti, tad tā to ir pelnījusi un agrāk vai vēlāk savu mērķi sasniegs. Process, ko padomi, brīdinājumi vai pamudinājumi no ārpuses var tikai nedaudz ietekmēt, bet ne radikāli izmainīt. Bet mums nav liegts noraudzīties un vērtēt notiekošo.
Man pašam šķiet, ka tuvāk neatkarībai patlaban ir nevis skaļie, bet patiesībā visai piesardzīgie katalāņi, bet gan kareivīgie kurdi. Tauta, kas gadu desmitiem ar ieročiem rokās cīnās par tiesībām pastāvēt, runāt dzimtajā valodā un kafejnīcā netraucēti klausīties savu mūziku, diezin vai palaidīs garām iespēju iegūt ja ne starptautiski atzītu neatkarību, tad vismaz pamatīgi nostiprināties, iegūt papildu argumentu savām prasībām. Un te var saskatīt interesantas paralēles ar Latviju. Kurdi, kuriem Irākā jau ir visai plaša autonomija, patlaban rīkojas līdzīgi kā mēs 1991. gada 3. martā. Lai gan 1990. gada 4. maija deklarācija jau bija pieņemta, Latvijas iedzīvotāji tomēr piedalījās aptaujā (faktiski referendumā), lai atbildētu uz jautājumu: “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” Tolaik “jā” teica 74% no visiem aptaujas dalībniekiem. Līdz pilnīgai neatkarībai bija jāgaida nepilns pusgads. Paskatīsimies, kā šoreiz ies kurdiem un katalāņiem. Un kāpēc gan lai viņiem neveiktos?
