Kataloņi sajauc kārtis 0
Aust saule, smaržo svaigi cepta maize, aizvirtņus paceļ avīžu kioski, pazemē dun metro – Spānijas Katalonijas reģiona galvaspilsēta Barselona atgriezusies ierastajā ritmā pēc aizvadītās nedēļas nogalē notikušajām ārkārtas vēlēšanām, taču politikas gaiteņos šis ir jaunu pārmaiņu sākums. Pēc tam kad vēlēšanās uzvarējis nacionālistu bloks “Kopā par Jā”, kurā ir arī līdzšinējā premjerministra Artūra Masa vadītā Demokrātiskā apvienība, politiķi kopā ar kreiso spēku “Tautas vienotības kandidāti”, kam ir līdzīgs neatkarības redzējums, gatavojas nostiprināt neatkarības atbalstītāju pozīcijas, izveidojot vairākuma koalīciju parlamentā un sākot sarunas ar Madridi par atdalīšanos.
Analītiķi lēš, ka jaunās varas pirmais uzdevums būs izveidot Katalonijas centrālo banku, nodokļu pārraudzības institūciju, ārvalstu diplomātiskos birojus, radīt Konstitūcijas uzmetumu un, protams, gatavoties sarunām ar Madridi, kura joprojām atsakās no jebkāda dialoga par neatkarības jautājumiem.
Vēlēšanu tuvums saasinās toni
Spānijas premjerministrs Marjans Rahojs uzreiz pēc kataloņu balsojuma pavēstīja, ka negrasās mainīt Konstitūciju un likumus, kas atļautu valsts sadalīšanos. Analītiķi lēš, ka M. Rahoja nostāja kļūs vēl striktāka jau tuvāko nedēļu un mēnešu laikā, tā kā Spānijā īsi pirms Ziemassvētkiem, 20. decembrī, ir paredzētas vēlēšanas, sadalīšanās jautājums daudziem spāņiem ir jūtīgs un nepatīkams. Līdz ar to sagaidāms, ka Rahojs savu kampaņu balstīs uz valsts vienotības un kopīgas attīstības plāniem, un tuvākajā laikā no Madrides puses gaidāma ļoti asa un pat agresīva retorika. Spānijas Augstākā tiesa jau ir izsaukusi A. Masu, norādot, ka viņam draud bargs sods par referenduma sarīkošanu pērnā gada 9. novembrī, kura nolūks bijis Spānijas šķelšana, kā arī nelietderīgi izšķērdēti valsts līdzekļi. A. Masam tiesā ir jāierodas 15. oktobrī. Viņa aizstāvji stingri nosoda tiesas apgalvojumus, sakot, ka tas nebija oficiāls referendums, bet gan tautas sarīkota akcija, kuras rezultātiem nebija likuma varas.
Savukārt Katalonijas jaunajai varai būs jārūpējas ne tikai par attiecībām ar Spāniju, bet būs arī jāpacīnās, lai iekarotu arī tās sabiedrības daļas uzticību, kas ir skeptiska par Katalonijas atdalīšanos. Joprojām daudzos Katalonijas reģionos neatkarības piekritēju un pretinieku procents ir ļoti līdzīgs. Lielu atbalstu nacionālisti ieguva galvaspilsētā Barselonā un tās apkaimē, kas ir industriāli attīstītāka un bagātāka reģiona daļa, taču tagad būtu svarīgi arī prast uzrunāt tos pilsoņus, kuriem ir svarīgāki sociālie jautājumi un līdz ar to lielākas bažas par atdalīšanās sekām, jo, piemēram, pensijas joprojām maksā Spānijas centrālā vara.
Līdz Spānijas lielajām vēlēšanām, kā saka analītiķi, Katalonijas politiķi lēnām rosīsies, strādās ar dokumentiem, plāniem, kā sagatavot reģionu neatkarības pasludināšanai, taču nekādu ļoti būtisku pagriezienu nebūs, jo nebūs tam labvēlīga politiskā klimata. Tiesa, agri vai vēlu Madridei nāksies pieņemt Katalonijas delegāciju un sēsties pie sarunu galda.
Politiskā griba
Brisele par Katalonijas vēlēšanu iznākumu klusē, norādot, ka tas ir Spānijas iekšpolitisks jautājums, lai gan īsi pirms gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers sacīja, ka Katalonijai būs jārēķinās, ka, pasludinot neatkarību, tā nevarēs palikt Eiropas Savienībā. “Kad mēs dzirdam Eiropas Savienības vai ASV, vai citu lielu pasaules spēlētāju paziņojumus, kas noliedz Katalonijas neatkarības ideju, mēs allaž atceramies, piemēram, Slovēniju. Divas dienas pirms tā pasludināja neatkarību, toreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors publiski paziņoja, ka nekad neatzīs neatkarīgu Slovēniju un tā nekad nebūs Eiropas Savienībā. Un tagad mēs zinām, kur Slovēnija ir – tā ir gan Eiropas Savienībā, gan eirozonā,” uz brīdinājumiem atbild Katalonijas reģionālās valdības diplomātiskā dienesta “Diplokat” ģenerālsekretārs Alberts Rojo.
Barselonā uzskata, ka Katalonijas neatkarības atzīšana būs tikai un vienīgi diskusiju un politiskās gribas jautājums, kamēr neatkarības pretinieki brīdina, ka tas var iedrošināt separātistu alkas arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un atraut atdalīšanās slūžas Francijā, Itālijā, Beļģijā, Lielbritānijā un citās zemēs, kuru reģioni vai valsts daļas agrāk ir izteikušas vēlmi iegūt neatkarību.
