Rita Ruduša: “Lai cik baiss ir formulējums, bet šobrīd ir iestājusies kara rutīna” 19
Rita Ruduša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gada laikā ievērojami mainījies daudzu eiropiešu skats uz militāro jomu un karš Ukrainā ieņēmis nozīmīgu lomu cilvēku un valstu ikdienā.
Nesen britu izdevumā “The Daily Telegraph” atklāju vērtīgu un parocīgu Ukrainai piegādāto ieroču katalogu – “Ukraine’s Weapons: An Essential Guide” (“Ukrainas ieroči: noderīgs katalogs”). Animētais katalogs ļauj izpētīt haubices, raķešu sistēmas, dronus – kad ražoti, cik tālu lido, kur iepriekš izmantoti. Manu interesi par ieročiem jau sen bija pamanījuši “Facebook” algoritmi un uzstājīgi sākuši piedāvāt dažādus interneta resursus ap un par ieročiem, bet šis ir pirmais, kura uzmanības centrā ir Ukraina, nevis teorētiskas kara spēles.
Tas, ka plašai auditorijai paredzēts medijs iegulda resursus pamatīga multimediāla ieroču kataloga izveidošanā, ir simptomātiski. Gada laikā mēs – un ar “mēs” es saprotu Rietumus, kuru daļa ir arī Latvija – esam izdzīvojuši dažādas izpratnes, iesaistes, cerību un izmisuma stadijas, sākot no paralizējošā šoka un diennakts pieslēguma ziņu lentēm, turpinot ar enerģisku rosību, sagādājot palīdzības sūtījumus un automašīnu konvojus, un beidzot ar bēgļu bērnu teātra uzvedumiem un sveču darbnīcām lauku labumu tirgos.
Šobrīd ir iestājusies kara rutīna, lai cik baisi izklausītos šāds formulējums. Ar dažāda līmeņa intensitāti mēs izdzīvojam kara ikdienu, sekojam un piedalāmies (vairāk Polijā un Baltijā, mazāk no frontes ģeogrāfiski tālāk esošās valstīs ar citu vēsturisko pieredzi), un šobrīd skaidri saprotam, ka tieši no ieročiem un no tā, cik tālu var aizlidot raķete, ir atkarīgs kara iznākums.
Tas, ka katalogs tapis tieši britu presē, nav pārsteigums. Lai gan Lielbritānijai nav bijis tiešas saskares ar Krievijas agresiju un tā pat ir ilgstoši piedāvājusi komfortablus apstākļus Krievijas oligarhiem, tomēr karš Ukrainā ir atkailinājis jūtīgu nervu. Otrā pasaules kara sākumā, kad notika “the Blitz” – nacistiskās Vācijas gaisa spēku veiktā Londonas bumbošana 56 dienu garumā – Lielbritānija bija viena kā pirksts.
Nekādu sabiedroto, viena pret varmācīgu un mērķtiecīgu ienaidnieku, gluži tāpat kā Ukraina pēc iebrukuma. Iespējams, tieši tāpēc tagad jau bijušais premjerministrs Boriss Džonsons bija viens no pirmajiem Eiropas valstu vadītājiem, kas atlidoja uz Kijivu. Kamēr viņa kolēģis Emanuels Makrons turpināja pa telefonu stāstīt Vladimiram Putinam, ka karot nav labi, Džonsons atbrauca ar atbalstu un ieroču apsolījumu. Neaizmirsīsim, ka Latvija ieročus piegādāja vēl pirms iebrukuma sākuma un tieši mūsu “Stinger” raķetes palīdzēja nosargāt Kijivu.
Ieroču piegādātāju gada laikā kļuvis daudz vairāk, ir nostiprinājies Ramšteinas konsultāciju rāmis un būtiski pieaudzis arī ieroču arsenāls – sākumā ukraiņi masīvajam uzbrukumam pretī stājās ar mobilo prettanku raķeti “Javelin”, bet tagad cauri Polijai Ukrainas virzienā jau ripo kravas vilcieni ar “Leopard” tankiem. Rietumi neticēja ukraiņu sīkstumam un spējai pretoties tik masīvam pārspēkam un sākumā pragmatiski nesteidzās ar piegādēm, bet tagad, domājams, nevienam vairs nav šaubu, ka Ukrainas Bruņotie spēki ir viena no visspēcīgākajām armijām pasaulē un var uzvarēt. Ne tikai var, bet arī uzvarēs, taču ar vienu nosacījumu – ieroču katalogam jābūt krietni pamatīgākam.
Ir zināms, kādu vienību tajā pietrūkst, ģenerālis Valerijs Zalužnijs tās ir nosaucis, bet tās nāk lēni. “Kāpēc jūs nepiegādājat Ukrainai visus ieročus, kas tai nepieciešami, lai uzvarētu?” ASV prezidentam Džo Baidenam jautāja kāda ukraiņu žurnāliste, kad ASV viesojās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Patiešām, kāpēc ne?
Kara beigas šobrīd nozīmē pirmkārt un galvenokārt ieročus. Jādomā, protams, arī par tiesvedību pret kara noziedzniekiem, par nolaupīto ukraiņu bērnu atgriešanos mājās, par traumas ārstēšanu, deokupēto teritoriju pilsonisko reintegrāciju, par infrastruktūras atjaunošanu un Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu. Bet šobrīd vajag ieročus.
Tāpēc es turpināšu ieskatīties ieroču katalogā cerībā tur ieraudzīt tālās sasniedzamības raķetes. Un, kad karš būs uzvarēts, es ar vislielāko prieku aizmirsīšu par “An Essential Weapons Guide” un ļaušu “Facebook” algoritmiem mani aizvest citos virzienos, teiksim, uz zaļās enerģijas vai stādaudzētavu lapām.
