Kaspars Lācis – brīvdomātājs, kurš gatavs izaicinājumiem 0
LTV1 raidījuma “Rīta panorāma” sporta ziņu moderators Kaspars Lācis sevi par žurnālistu un televīzijas cilvēku nesauc, tomēr sporta pasaulē ir savējais. Īpaši tuvs bijis hokejs, ko vairākus gadus pats spēlējis un vēlāk darbojies gan Rīgas “Dinamo”, gan Prāgas “Lev” mārketinga komandā. Tāpēc nav brīnums, ka hokeja mīlestība pāraugusi televīzijas projektā “Hokeja laukums”, kas tiek veidots kopā ar pieredzējušo sporta žurnālistu Armandu Tripānu un stāsta par esošajām un topošajām Latvijas hokeja zvaigznēm un leģendām. Šobrīd viņš ir nopietni aizrāvies ar ģitārspēles apguvi un grafisko dizainu, taču šie noteikti nav pēdējie izaicinājumi. “Par kosmonautu nekļūšu, bet vēl ir daudz citu interesantu darbu, ko dzīvē gribētu pamēģināt,” atklāj Kaspars.
Kā tev, žurnālistiku nestudējušam cilvēkam, izdevās nokļūt Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā?
Ceļš uz televīziju man sākās pirms sešiem gadiem, kad beidzās darba līgums ar hokeja komandu Prāgas “Lev”. Pirms tam, piecus gadus strādājot Rīgas “Dinamo”, diezgan bieži sanāca darīšana ar televīziju, jo mācēju veidot video grafikas, un tā prātā ienāca doma, ka pa vasaru, kamēr atradīšu citu darbu, es varētu pastrādāt televīzijā. Piezvanīju paziņam, apjautājos, un vieta atradās. Jau no “Rīta panorāmas” pirmā raidījuma biju tam grafiķis – cilvēks, kurš liek apakšā titrus, maina fona bildes un uzrakstus. Pēc apmēram pusgada iepriekšējais sporta ziņu moderators Armands Tripāns vairs nevēlējās šo darbu turpināt un vieta kļuva brīva. To piedāvāja arī man, bet es sākumā atteicos. Pagāja nedēļa, pa to laiku laikam logs bija palicis vaļā un man galvu sapūta, un tomēr pieteicos (smejas). Vērtēju sevi kritiski – man nav tādu prasmju, lai es būtu TV cilvēks, kur nu vēl ietu tiešajā ēterā, bet laikam zemapziņā tā televīzija kaut kur bija maisījusies. Šis bija trešais piegājiens. Atceros, pirmoreiz uz TV provēm ierados, būdams pavisam mazs, kad meklēja bērnus raidījumam “Miedziņš nāk”. Tur es pirmajā kārtā “izlidoju”. Pēc vidusskolas beigšanas LNT meklēja sporta ziņu lasītājus, piedalījos konkursā, taču sapratu, ka tas nav man piemērots darbs. Bet, redz, dzīve iegrozījās tā, ka pēc divdesmit gadiem vienalga nonācu televīzijā.
Izstāsti, kā televīzijā paiet tavs rīta cēliens!
Sporta ziņām pamatu ielieku jau iepriekšējā vakarā. No rīta veicu tikai korekcijas, ja nu Ziemeļamerikā ir bijušas NHL un NBA spēles, kas beigušās vēlu vakarā vai naktī. Ceļos diezgan agri – pēc četriem. Kādreiz nevarēju iedomāties tik agri sākt savu dienu, taču cilvēks jau pierod pie visa. Agri ceļos arī tāpēc, ka man patīk visu darīt lēnām, iedzert kafiju, kārtīgi atmosties. Nogulējis raidījumu esmu tikai vienreiz, kad producente piezvanīja minūti pirms “Rīta panorāmas” sākuma (plkst. 6.29) un apjautājās, kur esmu. Tad gan ātri saģērbos un pēc piecām minūtēm jau sēdēju mašīnā. Tomēr uz savu ziņu bloka sākumu paspēju.
Cik liela loma tavā personīgajā dzīvē ir sportam?
Savā bērnībā, kas pagāja 20. gadsimta 80. gados, ar draugiem spēlējām tikai spēles – futbolu, hokeju. Kad televīzijā ieraudzījām beisbolu, gājām uz garāžu taisīt vāles, kuras izturēja tikai pusspēli. Mēģinājām spēlēt arī amerikāņu futbolu. Pāris gadus amatierlīmenī esmu trenējies un spēlējis hokeju, bet sāku ar to nodarboties diezgan vēlu un drīz sapratu, ka par nopietnu hokejistu nekļūšu. Biju brīvprātīgais pasaules hokeja čempionātā, kas 2006. gadā notika Rīgā, – spēļu ceremoniju koordinators. Tobrīd pārstāju būt hokeja fans, jo hokeja lietas bija jārisina no rīta līdz vakaram. Vēlāk sešus gadus nodarbojos ar sporta mārketingu. Esmu bijis semināros Ziemeļamerikā, ticies ar cilvēkiem NHL un NBA birojos, lai saprastu, kā tur funkcionē sporta izklaides industrija.
Ielūkojoties tavā “Facebook” profilā, redzams, ka esi sarokojies ne tikai ar daudzām sporta slavenībām, bet arī nule ievēlēto Latvijas prezidentu.
Egils Levits nākamajā dienā pēc ievēlēšanas viesojās mūsu raidījumā. Nebija pagājušas pat 24 stundas, kāpēc gan laist garām tādu iespēju viņu apsveikt. Lepojos, ka esmu sastapis leģendāro čehu hokejistu Jaromīru Jāgru, NHL treneri Skotiju Boumenu, Marku Mesjē, nemaz nerunājot par daudziem izciliem Latvijas hokejistiem. Viņi visi ir vienkārši cilvēki, tikai savā jomā izdarījuši vairāk nekā vidusmēra sportisti.
“Facebook” vien atradu vismaz piecus Kasparus Lāčus. Ikdienā nerodas pārpratumi?
Man arī šķiet, ka mazajā Latvijā viņu ir nenormāli daudz. Pat manā skolā vēl viens bija, tikai mazliet jaunāks. Latviešu valodas stundas notika vienā klasē, un skolotāja bija diezgan samulsusi, jau nākamajā stundā klasē atkal redzēdama Kasparu Lāci (smejas). Mani joprojām bieži sauc par Kārli (Kārlis Lācis ir komponists. – Aut.), pie tā jau esmu pieradis un sarunu biedru vairs nelaboju.
Tavā radošajā biogrāfijā nesen ierakstījās arī raidījums “Hokeja laukums”, ko rāda LTV7.
Mēs ar Armandu Tripānu to veidojam kā neatkarīgie producenti, paši domājam idejas, braucam filmēt un montējam. Lai gan skeptiķi teica, ka tā ir pārāk šaura tēma, tomēr Latvijā hokejs ir ļoti populāra spēle, un stāstu netrūkst gan par jaunajiem censoņiem, gan leģendām. Esam uzfilmējuši vairāk nekā trīsdesmit raidījumus un turpināsim to darīt arī nākamajā sezonā. Lielākā atzinība mūsu darbam ir nominācija “Labākais hokeja žurnālists” šogad pirmoreiz Latvijā iedibinātajai Latvijas Gada balvai hokejā, ko pasniegs 6. jūnijā.
Kur tu saredzi sevi pēc pieciem desmit gadiem?
Atskatoties uz to, kā mana karjera veidojusies līdz šim, tiešām nezinu, ko darīšu pēc tik ilga laika. Man vienmēr ir paticis izmēģināt kaut ko jaunu. Esmu gatavs izaicinājumiem. Mūsdienās nav jāiet kursos – daudz ko var iemācīties internetā. Piemēram, to pašu ģitārspēli vai video grafiku, jo “Youtube” ir pilna ar dažādām pamācībām. Protams, pamatizglītībai ir jābūt. Tālāk viss paša rokās. Grūti pateikt, vai es vairs būšu televīzijā, jo jau tagad lielākā dienas daļa paiet citos darbos, strādājot savā dizaina uzņēmumā. Būtiskākais – zinu, ka negribu strādāt no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Man patīk brīvāks darba režīms.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Apņēmīgs un labestīgs brīvdomātājs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas un kaut neliela, bet izdarīta darba.
Lielākais sasniegums darbā?
Kardināla nodarbošanās maiņa no sociālā pedagoga līdz grafiskajam dizaineram un televīzijas ētera sejai. Spēja vadīt cilvēkus atbildīgos brīžos.
Labākā izklaide?
Ģitārspēles apguve un iedziļināšanās mūzikas teorijā, ko vislabāk man patīk darīt savos laukos pie Burtnieku ezera.
