Sajauktās baznīcas 15
Kaspars stāsta: “Vidusskolā sāku aizrauties ar fotogrāfiju. Hobijs aizgāja tik tālu, ka sāku fotografēt kāzas. Biju ieskrējies, ieguvis lielāku pārliecību par sevi, nopircis pat žaketi, lai, runājot ar pāriem, atstātu labu iespaidu. Un tad nāca kāzas Lielvārdē, kuras nekad neaizmirsīšu.
Kāzu dienā es pamodos mazliet par vēlu, toreiz dzīvoju aiz Ādažiem. Sataisījos un braucu, bet tik ļoti gribējās to rīta kafiju un brokastu maizīti, ka nolēmu iebraukt degvielas uzpildes stacijā. Mana laika izjūta toreiz teica, ka visu paspēšu – varu nedaudz pabaudīt ārā saulīti, noskaņoties fotografēšanai un apēst brokastis. Taču brīdi vēlāk, ieskatoties pulkstenī, sapratu, ka ceremonija baznīcā jau sākusies pirms piecām minūtēm. Stresā lecu mašīnā un skrēju uz baznīcu.
Biju jau izdomājis gudru gājienu, ka, ierodoties, es sākšu fotografēt no aizmugures, lai nepadomā, ka nokavēju kāzas. Tā arī darīju – sabildēju viesus, vecmammas, vecākus, ar dažiem viesiem pat sarokojos, viss bija labi. Tuvojās gredzenu brīdis, tāpēc devos no priekšas bildēt pāri. Atceros, uztaisot bildi ar vedējiem, pie sevis vēl nodomāju – cik gan citādāk izskatās saposušies cilvēki. Un tad nāca brīdis, kad nobildēju pāri, paskatījos kamerā, pietuvināju bildi, paskatījos vēlreiz uz viņiem dzīvē un momentā sapratu, ka esmu sajaucis baznīcas.
Vienīgais, ko tajā brīdī spēju izdomāt izdarīt, bija paklanīties un aiziet prom, kas tagad šķiet smieklīgi. Tālāk skrēju uz to baznīcu, kur man bija jābūt. Protams, ka ceremonija jau bija beigusies, bet man tik ļoti paveicās ar saprotošiem cilvēkiem. Viņi bija gatavi veltīt 10 minūtes, lai atgrieztos atpakaļ baznīcā. Uztaisījām pāris bildes, tā ka jaunais pāris nepalika bez bildēm no ceremonijas.”
