“Biju stūrgalvīgs, ļoti cīnījos par savu taisnību, bieži tas izpaudās pret treneriem!” Kaspars Bērziņš par jaunības dullumu, skandāliem un Japānas sapni 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Basketbolists Kaspars Bērziņš, salīdzinot ar karjeras pirmo pusi, ir krasi mainījies. Viņš pats atzīst, ka agrāk bija ļoti stūrgalvīgs, nesaprata, ka neizvēlas trenerus un labam spēlētājam jāspēj pielāgoties jebkura speciālista redzējumam. Karjeras turpinājumu viņš labprāt pavadītu kādā eksotiskākā valstī, baudot basketbolu un iepazīstot jaunu kultūru.
Kad tu saprati, ka basketbols būs tavs darbs?
K. Bērziņš: Tas bija vienkārši, jo pēc vidusskolas, 17 gadu vecumā, līgumu piedāvāja “Skonto” un citas alternatīvas nebija. Par studēšanu ASV nedomāju, jo nebija aģenta, kas piedāvā un izskaidro, kāpēc tas dzīvē būtu noderīgi. Ja pagrieztu laiku atpakaļ – es ļoti labprāt iesāktu profesionāļa karjeru jau ar izglītību kabatā.
Taču domāju, ka izglītību tomēr iegūšu – mācīties nekad nav par vēlu. Paplašinu redzesloku atkarībā no konkrētā brīža interesēm, lasīts un uzzināts ir diezgan daudz par dažādām jomām. Tie ir bijuši “online” kursi, bet bez pretendēšanas uz sertifikātu, vienkārši tāpēc, ka mani tas interesē.
Šobrīd absolūti neuztraucos, ko darīšu pēc karjeras. Varbūt tas būs basketbols, ļoti gribētos strādāt medicīnā, lai gan apzinos, cik tur ilgas studijas, gribētu apgūt psiholoģiju, valodas, ģeogrāfiju, vides zinības, kokapstrādi.
Domāju, ka visās šajās jomās varētu labi justies, pagaidām tikai pa drusciņai visur iedziļinos, lai, beidzot karjeru, vēlme studēt būtu saglabājusies un būtu skaidrs, ko patiešām vēlos.
Līdz cik gadiem gribētu spēlēt?
Viss atkarīgs no veselības, bet pēc šā brīža sajūtām šķiet, ka man vēl ir trīs līdz pieci gadi. Enerģija un gribēšana tikai aug, ar katru gadu iepazīsti ķermeni un iemīli spēli arvien vairāk. Muļķīgi noteikt beigšanas termiņu, jo ir daudz dažādi apstākļi.
Tu esi minējis, ka gribētu uzspēlēt Japānā. Cik šī vīzija ir skaidra?
Diezgan skaidra, mani interesē Japānas kultūra un daba. Esot vienam un neprecētam, saprotu – ja jāizvēlas, kur spēlēt, tad varētu to apvienot ar pasaules iepazīšanu.
Kāpēc ne Āzija, kāda arābu valsts vai Dienvidamerika? Labprāt izvēlētos kādu no tālākām valstīm, nepazīstamām basketbola līgām. Japāna ir favorīts, esmu vienojies ar aģentūru, kas sevi pozicionē kā spēcīgu šajos tirgos. Varbūt vēl kādu valodu iemācīšos.
Runājot par karjeras sākumu – “Skonto” tu dalīji spēles laiku ar Andri Biedriņu?
Es pat neatceros, tikai zinu, ka neuztvēru viņu kā konkurentu, tāpēc varētu būt, ka bijām dažādās pozīcijās. Mēs jau no pirmajiem izsaukumiem uz kadetu izlasi satuvinājāmies un esam labi, lai neteiktu – labākie draugi.
Taču kā basketbolisti mēs esam pilnīgi atšķirīgi, viņš jau toreiz fiziski bija krietni spēcīgāks nekā es.
Vai Andris tev 2004. gadā teica, ka no U-18 izlases spēlēm Horvātijā neatgriezīsies Latvijā, bet dosies uz ASV, lai gatavotos NBA draftam?
Nē, tas nebija nevienam zināms. Es neapvainojos, ļoti drīz viss noskaidrojās, un iemesls bija saprotams. Citādi Andris nebūtu nokļuvis tur, kur nokļuva, jo laidis neviens nebūtu.
Vai tev arī bijusi tāda pieredze?
“Barons” 2007. gada vasarā mani nepalaida uz Goldensteitas “Warriors” pirmssezonas nometni. Atceros to dienu, kad aģents paziņoja par uzaicinājumu, ar Andri bijām izlasē un nopriecājāmies, ka arī ASV būsim kopā. Taču es nekur neaizbraucu.
Kā “Barons” pamatoja savu lēmumu, runāji ar īpašnieku Ivo Zonni?
Man bija spēkā līgums ar “Baronu” bez atrunātas izpirkuma naudas. Tāpat bija ar “VEF Rīga”, kas, šķiet, pēc pirmās vai otrās sezonas nepalaida uz Maskavas “CSKA”, jo man līgums bija vēl uz diviem gadiem un klubs prasīja neadekvāti lielu izpirkuma naudu, ko, protams, neviens nebija gatavs maksāt.
Pēc šiem gadījumiem sāku iekļaut līgumā punktu par iespējamu izpirkumu. Ja klubam ir tiesības uz spēlētāju, tad tam ir teikšana, līgumu var lauzt pēc abpusējas vienošanās, taču tās nebija. Negāju pie Zonnes runāt.
Tā bija dzīves lielā iespēja?
Jā, protams. Tur, kur iesaistīta nauda vai egoistiskas ambīcijas, bieži pazūd cilvēciskais faktors. Pieņēmu faktu un koncentrējos nākotnei, tāpat nākamajā dienā ir treniņš un gatavojies spēlei. Viss ātri aizmirsās, emocijas nekrājās.
Nākamajā sezonā ar “Baronu” izcīnījāt Eiropas kausu. Ko tu atceries par to sezonu?
Pozitīvas atmiņas gan par uzvarām, gan kolektīvu, bija īpaši laba atmosfēra, un tas, protams, pakārtots veiksmīgajam sniegumam. Kolektīvs bija lielisks – Batista, Aleksanders, Adomaitis, Gusts.
Labi spēlētāji un patīkami kolēģi ārpus laukuma. Arī es sevi izjutu kā nozīmīgu komandas daļu.
Pēc tam vēl mēģināji iekļūt NBA un kādā no intervijām esi teicis, ka 2009. gadā biji pārliecināts par izdošanos. Kāpēc tomēr nesanāca?
Tovasar Losandželosā gatavojos NBA Vasaras līgai, kur spēlēju Fīniksas “Suns” sastāvā. Nometnē ļoti labi jutos, un šķita, ka visu varu, bet spēlēs nebija iespēju to parādīt – pie bumbas pat netiku, tikai skraidīju turp un atpakaļ.
Izcelties ar bloķētiem metieniem vai atlēkušajām bumbām – šajā ziņā nekad neesmu bijis galvas tiesu pārāks par citiem garajiem. Jau vasaras līgas laikā vienojos par līgumu ar Spānijas “Fuenlabrada”.
Preses konferencē jūlijā minēji, ka pirms desmit gadiem bija pavisam cits Kaspars Bērziņš.
Es biju ļoti stūrgalvīgs, ļoti cīnījos par savu taisnību, un bieži tas izpaudās pret treneriem. Sākot ar jaunību, kad gribēju spēlēt kā trešais numurs un ļoti apvainojos, kad Ramūns Butauts pateica, ka tas nekad nenotiks. Viņš racionāli pamatoja, ka nevienam nevajag, lai 2,13 metrus garš spēlētājs skraida pa trīspunktu līniju, bet es nevarēju to pieņemt.
Protams, laika pavadīšana ārpus basketbola laukuma, bet galvenais, ko tas Kaspars Bērziņš nesaprata – lai būtu labs spēlētājs, tev jāspēj izdarīt jebko, ko liek treneris, vai vismaz jācenšas to izpildīt.
Man ar treneriem vispār interesanti gājis, jo bieži esmu nonācis ne pie tiem, kur esmu vēlējies būt. 2005. gadā atgriezos mājās no Spānijas ar domu, ka “ASK Rīga” treneris būs Raimonds Miglinieks, mums bija laba saikne un vīzija, kā es izskatīšos laukumā, bet pēc pāris zaudējumiem viņu atlaida, un atnāca Butauts, kurš man nebija vēlams.
Tolaik nesapratu, ka es neizvēlos treneri. Aizgāju uz “Baronu” pie Gundara Vētras, zinot, ka viņam ir trīs gadu līgums, arī es parakstīju uz trīs gadiem. Viņš bija izslavēts tieši kā jauno spēlētāju treneris, bet pēc pirmā gada atlaida.
“Fuenlabrada” bija ļoti līdzīgi – trenerim un man trīs gadu līgums, bet pēc pāris zaudējumiem vietā bija cits, kurš pilnīgi mainīja spēles modeli un filozofiju no talantu attīstīšanas uz pieredzējušo spēlētāju izmantošanu. Lielajā izlasē ar asistentiem konfliktēju.
Uz 2007. gada Eiropas čempionātu tevi nepaņēma Kārlis Muižnieks.
Strīdējos ar asistentiem. Problēma nebija viņos, zinu, ka varēju būt citāds un tad konfliktu nebūtu, visdrīzākais, arī būtu braucis uz finālturnīru. Bija izvēle starp Pāvelu Veselovu un mani, protams, izvēlējās to, kurš tur muti ciet.
Darba procesā pietiek ar skatienu, mīmiku vai nopūtu, tas veido sliktas attiecības ar treneri. Piemēram, atceros, ka mani neapmierina trenera uzdevums un es purpinu, kāpēc mēs to pildām.
Tik muļķīgi, bērnišķīgi un stulbi. Treneris saka, ka jāgriežas tā iekšā pēc “pick n roll”, es uzskatu, ka tā ir lēnāk, un principa pēc reizēm darīju tā, kā man ātrāk. Bet jādara tā, kā liek treneris, tu nedrīksti ļaut šādām lietām ietekmēt kolektīva darbu. Pēc treniņa varbūt var iet un runāt, ne jau treniņa laikā.
Līdz cik gadiem biji tāds spurains?
Konkrētu vecumu negribu nosaukt, tas bija garš un ilgs process, katram notikumam dzīvē bijusi kāda nozīme, lai es mainītos. Ar laiku sapratu, ka spēja pielāgoties dzīvē ir vitāli svarīga, jo situācijas mainās regulāri.
Protams, skaļi skan – cits Kaspars Bērziņš. Nav jau nemaz tik ļoti atšķirīgs, bet manā personībā tās bija lielas pārmaiņas.
Kas tev lika mainīties?
Tas nebija viens brīdis. Varbūt augsti cienījami treneri likuši mainīties kādā laika periodā, tu strādā un sāc vairāk viņus respektēt. Atskaties un saproti, cik labi ir nepretoties, bet strādāt un censties.
Roberts Štelmahers pirms “Baltijas ceļa” turnīra tevi iecēla par izlases kapteini.
Man pret viņu ir vislielākā cieņa jau kopš seniem laikiem. Pagātni nepārrunājām, bet man ir ko teikt, tostarp par lietām, ko viņš varbūt nemaz neatceras. Iespējams, kādreiz sanāks izrunāt.
Liels gods, prieks un atbildība, ka varēju būt tādā pozīcijā, lai gan tik īsā turnīrā un sagatavošanās ciklā kapteiņa būšana nevar spilgti izpausties.
Ko tavā karjerā un dzīvē mainīja 2009. gada izlases skandāli?
Tas bija ļoti emocionāls gadījums. Nebija lūzuma punkta, bet kārtējais notikums, kas tevi ietekmē kā personību. Protams, izdarīju secinājumus. Situācija bija daudz sarežģītāka, nekā sabiedrība zina.
Nevaru sīkāk komentēt, jo iesaistīti arī citi cilvēki, bet skaidrs, ka tas bija stipri pārspīlēts komandas saliedēšanās pasākums.
Jaunības dullums?
Sauksim to tā. Protams, nekas tāds vairs nav iedomājams.
Akceptēji Latvijas Basketbola savienības piespriestās diskvalifikācijas?
Man bija nosacīta diskvalifikācija. Ja paskatāmies, kā mainījusies basketbola sabiedrība, tad tikai uz pozitīvo pusi, tā ka var teikt, ka lēmums bija pareizs. Bez šaubām, man sāpēja izslēgšana no komandas un netikšana uz Eiropas čempionātu. Tiešām ticējām, ka varam sasniegt ļoti daudz.
Vai domā, ka varētu vēl uzspēlēt izlasē lielajā turnīrā?
Varētu, neapšaubāmi. Treneris skatīsies, kāda būs situācija ar pieejamiem spēlētājiem, traumām, gribēšanu un negribēšanu. Pulveris man ir sauss, kā jau teicu, mīlestība pret basketbolu tikai aug, un man tas ir liels pārsteigums, ka 35 gados gribas spēlēt vairāk nekā 27.
Vizītkarte. Kaspars Bērziņš
* Dzimis 1985. gada 25. augustā
* 2,13 m garš un 105 kg smags
* Spēlējis klubos Latvijā, Spānijā, Krievijā
* Latvijas čempions ar “Barons/LMT” (2008) un “VEF Rīga” (2011, 2012, 2013)
* Eiropas kausa ieguvējs ar “Barons/LMT” (2008).
* Latvijas izlasē: 120 spēles, 1086 punkti (rezultatīvākā spēle: 27 punkti pret Melnkalni 2012. gadā (82:93)). Piedalījies Eiropas čempionātā 2013. un 2015. gadā.
