Kasjanovs: Būtu labāk, ja valdība apzinātos, ka mūsu ekonomikas galvenais resurss ir cilvēki 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bijušais Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs jau trīs gadus strādā Ziemeļu Investīciju bankā (“Nordic Investment Bank”) Somijā. Tomēr pēc veca ieraduma viņš turpina sekot līdzi Latvijā notiekošajam, par ko arī laiku pa laikam izsakās sociālajos tīklos. Saruna ar viņu ir tieši par to – kā Latvijā notiekošais izskatās no malas.
Kā Latvijas pūliņi Covid-19 krīzes ierobežošanā izskatās no malas un starptautiskajā kontekstā?
I. Kasjanovs: Pēc kara, protams, visi gudri, un tagad, tuvāko gadu laikā, daudzi retrospektīvi vērtēs to, kas tika darīts un kā tika darīts. Bet jāpatur prātā, ka 2020. gada pavasarī apkārt bija ļoti liela nenoteiktība un laika bija ļoti maz, lēmumi bija jāpieņem ātri, izlēmīgi un bez liela pieejamās uzticamas informācijas daudzuma.
Ņemot to vērā, domāju, ka pandēmijas pirmajā vilnī 2020. gada pavasarī Latvijas politikas veidotāju reakcija bija visai adekvāta un savlaicīga, īpaši epidemioloģiskajā aspektā, to tajā brīdī atzīmēja arī ārvalstu novērotāji. Protams, nevar izslēgt arī zināmu veiksmes faktoru, jo vīrusa izplatība iesākās gana vēlu iepriekšējā ziemā, un tā pa īstam Ziemeļeiropas reģionā līdz vasarai nepaspēja “ieskrieties”.
Vienlaikus nevar noliegt to, ka Latvija bija veiksmes stāsts vīrusa ierobežošanā – arī šajā galā, Helsinkos, regulāri saņēmu jautājumus par to, kas ir Latvijas veiksmes noslēpums? Diemžēl tagad, 2021. gada sākumā, ir otrādi – no Latvijas saņemu jautājumus par to, kas ir Somijas noslēpums.
Ja runājam par ekonomisko aspektu, tad varētu teikt, ka pieņemtie lēmumi bija adekvāti tā laika situācijai un, no makroekonomiskā viedokļa raugoties, vairāk vai mazāk izdevās situāciju kontrolēt, veiksmīgi balansējot starp zaudējumiem, kas varētu rasties no straujas slimības izplatības, un ekonomiskajiem zaudējumiem, kas saistīti ar dažādiem ierobežošanas pasākumiem.
Protams, vienmēr var vēlēties vēl labāk – par labu būtu nācis gan aktīvāks atbalsts vājāk aizsargātajām sociālajām grupām – pensionāriem, mājsaimniecībām ar mazākiem ienākumiem, bezdarbniekiem un citiem, gan arī mērķētāks atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.
Vai jūs domājat līdzīgu pieeju kā ASV un Vācijā, kur mājsaimniecībām, neinteresējoties par to ienākumiem, vienkārši izsniedza čeku par zināmu summu uz katru mājsaimniecības locekli?
Droši vien – jā. Latvijas valdība, ieviešot dīkstāves pabalstus, mēģināja precīzāk nomērķēt atbalstu, tādējādi cenšoties racionāli lietot budžeta līdzekļus, taču diemžēl šī procedūra izvērtās samērā birokrātiska.
Rezultātā palika jautājumi, vai pabalsts tiešām ir sasniedzis to cilvēku grupu, kam tā bija visvairāk nepieciešama.
Manuprāt, lietderīgāk būtu bijis izmantot līdzīgu pieeju tai, ko īstenoja dažas valstis (piemēram, ASV un Japāna), maksājot universālus krīzes pabalstus visiem – tādā gadījumā valdība un, pats galvenais, atbalsta saņēmēji noteikti būtu ieguvēji operativitātes ziņā un būtu vismaz kāda pārliecība, ka visgrūtākajā situācijā esošās grupas atbalstu ir saņēmušas.
Runa ir pat ne tik daudz par šī atbalsta ekonomisko efektu, cik sociālo atbalstu sabiedrībai grūtā laikā.
Vai finansiāli Latvija varēja to atļauties?
Es uzskatu, ka jā. Latvijas valsts parāds uz citu valstu fona ir salīdzinoši zems, valsts kredītreitings ir augsts un attiecīgi piekļuve finanšu tirgiem arī ļoti laba. Parāda audzēšana pēc savas būtības nav nekas labs, bet šajā gadījumā jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem.
Parādu var atdot vai pārfinansēt. Atgriezt cilvēku ticību valstij – var, bet tas var būt ilgi un arī dārgi.
Arī Eiropas Komisija, kas pēc savas būtības ir fiskāli gana konservatīva iestāde, nāca klajā ar paziņojumu, ka 2020. un 2021. gadā uz fiskālo disciplīnu “acis tiks nedaudz pievērtas”, turpmākajos paziņojumos arvien vairāk dodot mājienus, ka šis ir laiks, kad jātērē.
Nepamet sajūta, ka Latvijas politikas veidotāji šo mājienu vai nu tā īsti nesaprata, vai nevēlējās saprast un iespēja tika daļēji palaista garām neizmantota.
Paskatoties uz datiem, redzams, ka Lietuvā un Igaunijā atbalsts bija intensīvāks, vismaz pirmajā vilnī. Atbilstoši Latvijas Bankas novērtējumam, atbalsts uzņēmumiem Baltijas valstu vidū bija aptuveni līdzīgs, bet atbalstam iedzīvotājiem Latvija tērēja būtiski mazāku daļu no IKP nekā kaimiņvalstis.
Šāda, iespējams, pārlieku konservatīva pieeja, daļēji ir pagājušās krīzes sekas – ekonomiskās politikas veidotājiem dziļi palicis “ieaudzināts”, ka jābūt ļoti taupīgiem. Nepārprotiet mani – es kā ekonomists esmu atbildīgas fiskālās politikas atbalstītājs – esmu par saprātīgu taupīgumu, taču šajā situācijā būtu bijis labāk, ja valdība apzinātos, ka mūsu ekonomikas galvenais resurss ir cilvēki un šis resurss grūtā brīdī ir jāatbalsta.
Uz situācijas absurdu norādīja tas, ka pat Fiskālās disciplīnas padome nāca klajā ar aicinājumu elastīgāk izmantot fiskālo politiku, kas no FDP mutes ir gandrīz nonsenss – kad vēl fiskālās disciplīnas uzraugi būtu centušies valdībai starp rindām pateikt, ka varam atļauties tērēt vairāk?
Taču arguments jau bija, ka Covid-19 laika parādi būs jāmaksā mūsu bērniem, un tā jau arī būs. Nevar taču noliegt, ka Latvijas ārējais parāds krīzes laikā krasi pieauga. Vai jūs tam nepiekrītat?
Šis arguments ir spēkā, parāds pats par sevi nekur nepazudīs. Taču… Mēs esam tādā kā nebeidzamā ciklā – cilvēki un uzņēmumi izvēlas izvairīties no nodokļu maksāšanas, jo pēc tam nejūt pietiekamu atdevi no valsts, savukārt valsts nevar pietiekami atbalstīt savus pilsoņus, jo nepietiek līdzekļu – cilvēki, uzņēmumi izvairās no nodokļu maksāšanas.
Covid-19 bija vienreizēja iespēja pārraut šo nebeidzamo ciklu. Šobrīd neapšaubāmi ir cilvēku grupas, kurām nepieciešams valsts atbalsts, un valstij, manuprāt, bija jāsper solis pretī šīm sociālajām grupām.
Man aizdomas, ka ilgtermiņa ekonomiskās, sociālās un politiskās izmaksas būs lielākas, ja šobrīd valsts nesniegs palīdzību, nevis ja sniegs. Sabiedrība vienkārši zaudēs uzticību valstij, cik nu tās atlicis.
Un tas nav stāsts tikai par Latviju – līdzīga situācija ir novērojama virknē valstu. Man bail, ka pandēmijas sociālās sekas mēs redzēsim tālākā nākotnē un tām būs daudz un dažādas šķautnes.
Ja runājam par atbalstu uzņēmējdarbībai, tad, manuprāt, valdība atbalsta sniegšanā nosliecās uz palīdzību lielajiem, eksportējošajiem un budžetu pildošajiem uzņēmumiem. Šai izvēlei ir sava loģika, jo no šiem uzņēmumiem bija lielā mērā atkarīga valdības spēja pildīt visdažādākās saistības. Tomēr lielākais strādājošo skaits strādā mazajos un vidējos uzņēmumos, un tur diezgan daudzos gadījumos bija attieksme – kulieties, kā mākat. Ne visi spēja kvalificēties dīkstāves un citiem pabalstiem, bet Eiropas Komisija aicināja krīzē atbalstīt tieši mazos un vidējos uzņēmumus, kas arī ir loģiski – divas trešdaļas Eiropas darbaspēka strādā tieši tādos. Kā no malas izskatās Latvijas sniegtais atbalsts uzņēmējdarbībai?
Hmm, runājot par definīcijām, būtu jāatzīmē, ka tas, kas Eiropā ir vidējs uzņēmums, pie mums tiek uzskatīts par lielu, tādēļ valsts sniegtais atbalsts vidējo uzņēmumu grupā savu mērķi, visticamākais, vismaz formāli sasniedza.
Konceptuāli ar šādu pieeju grūti strīdēties – lielie, produktīvie un veiksmīgie uzņēmumi bija jānotur par katru cenu, un tas, vismaz vērtējot caur šodienas prizmu, ir izdevies.
Lai gan šie uzņēmumi paši tiešā veidā nenodarbina tik daudz cilvēku, ap tiem veidojas klasteri un piegāžu ķēdes, kuru eksistence un darba vietas ir tieši atkarīgas no lielā uzņēmuma izdzīvošanas.
Krīzei sākoties, lielie uzņēmumi un tos pārstāvošās organizācijas noreaģēja ātri un tādēļ, iespējams, ieguva iespēju “pieslīpēt” un izlobēt atbalsta noteikumus savām vajadzībām.
Savukārt ar mazajiem un īpaši alternatīvajos nodokļu režīmos strādājošajiem – tur gāja daudz grūtāk. Vai bija iespējams kaut ko darīt citādi? Pavasarī – droši vien, ka ne, jo laika bija maz, nenoteiktība ļoti liela un bija jākoncentrējas uz epidēmiju un lielo uzņēmumu glābšanu.
Taču pa vasaru gan bija pietiekami laika, lai sagatavotu atbalsta pasākumus krīzes otrajam vilnim, un ar šo mājas darbu valdība, manuprāt, līdz galam netika galā.
Nepamet sajūta, ka vīrusa izplatības otrajā vilnī bija nepieciešami mērķētāki pasākumi gan mazo un mikrouzņēmumu darbībai, gan sociālajam atbalstam, taču liela daļa pazuda kaujās ap nu jau kārtējo nodokļu reformu un budžetu, kas Latvijā ir ekonomiskās politikas veidošanas “svētā govs”, bet tas jau cits temats.
