Briedina argumentus diskusijai par skolu pāreju uz valsts valodu 3
Latvijā 39 procenti no visiem iedzīvotājiem pieder citām tautībām, un, lai arī daudz ko uztveram saasināti, varam lepoties, cik miermīlīgi viss šeit notiek, – tā, ievadot diskusiju “Dzimtā valoda, identitāte un piederība”, sacīja Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Bela. Diskusija notika Rīgas Nevalstisko organizāciju namā un bija veltīta Starptautiskajai dzimtās valodas dienai. Tajā piedalījās politiķi – Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane (“Gods kalpot Rīgai”) un Saeimas deputāte Jeļena Lazareva (“Saskaņas centrs”), kas pārstāvēja arī biedrību “Latvijas baltkrievu savienība”. Par tematu, kā cittautiešiem veidojas piederība savai etniskai grupai un piederība Latvijai, izteicās arī Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvās padomes locekle, Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja Jeļena Matjakubova, Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvās padomes loceklis, Latvijas Ukraiņu savienības priekšsēdētājs Viktors Stefanovičs, tāpat arī Latvijas Kopienu iniciatīvu fonda valdes priekšsēdētāja pedagoģijas doktore Liesma Ose un LU profesore psiholoģe Sandra Sebre.
Mazākumtautību konsultatīvās padomes locekle J. Matjakubova diskusijā izvirzīja jautājumu, kāpēc latviešu ģimenē piedzimušajiem nevajagot pierādīt lojalitāti valstij, bet mazākumtautību ģimenē dzimušajiem vajagot solīt uzticību valstij, solīt to aizsargāt utt. Te gan korektāk būtu teikt nevis “mazākumtautību ģimenē dzimušam”, bet gan – personai, kura vēlas naturalizēties un kļūt par pilsoni. Atgādināšu, ka jautājums, kādu uzdeva J. Matjakubova, arvien ir bijis arī vairāku to nevalstisko organizāciju darba kārtībā, kuras iestājušās par pilsonības “nulles variantu”. Bet no pārējiem diskusijas dalībniekiem neviens tā arī nepajautāja: vai tad jaunajam pilsonim uzticības solījums valstij būtu tik apgrūtinoša lieta, un vai tas drīzāk nav pašsaprotams nekā apšaubāms akts?
Varam iet pa ļoti stipru ledu un priecāties, ka viss kārtībā, nedomājot, kas atrodas zem tā, proti, apstākļiem, kas saistīti ar sociālo, ekonomisko situāciju un to, ka Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, sacīja E. Aldermane. Viņa stāstīja par jaunieti, kurš ieradies pie viņas uz pieņemšanu un demonstratīvi runājis krievu valodā, kaut E. Aldermane zinot, ka šis puisis izglītības iestādē ir iemācījies latviešu valodu. RD amatpersona sprieda, ka šāda situācija – jaunieša apzināta nevēlēšanās runāt valsts valodā – izveidojusies tāpēc, ka sabiedrības integrācijas programmā pietrūcis kādu akcentu. Diskusijā diemžēl neizskanēja viedoklis par to, ka sava artava šajā situācijā būtu gan valodas referenduma rosinātājiem un atbalstītājiem, gan pēc tam tapušiem “nepilsoņu kongresiem” un “nepārstāvēto parlamentiem”, kas pamudina jaunos cilvēkus demonstratīvi nerunāt valsts valodā.
E. Aldermane diskusiju nosauca par sarunu ekspertu līmenī. Iespējams, ka atsaukšanās uz šiem ekspertu viedokļiem viņai noderēs arī, kad galvaspilsētas politiskie spēki paudīs attieksmi pret 2018. gadā paredzēto izglītības iestāžu pāreju uz valsts valodu. J. Matjakubova minēja piemēru, kad projektu nedēļā kādam bērnam pedagogi neesot pratuši rosināt interesi par latviešu valodu un iznākumā – negatīva attieksme: “ņe budu, ne nravitsja” (no kr. val. – nedarīšu, nepatīk). “Ja rodas pirmais neuzticības āķītis, tad seko vesela ķēde!” – uzsvēra E. Aldermane. Viņa esot pārliecināta, ka “neviena piespiedu metode nedos labu iznākumu”.
