Māris Antonevičs: Kas zem pāršūtā kažoka? “Progresīvie” daudziem jautājumiem mēģina piekārt savas ideoloģiskās birkas 23
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kažoku var apmest uz otru pusi, bet var arī nedaudz pāršūt, pielabojot neskaistākās vietas. Tā daudziem ir noticis arī pēc Ukrainas kara sākuma. Tomēr, skatoties uz stilīgajiem ielāpiem, jaunajām pogām un citām izmaiņām, var rasties aizdomas, vai diegu vīles tiešām ir noturīgas un kas tur īsti apakšā.
Viens no politiskajiem spēkiem, kas pēdējā gada laikā mainījis savas agrākās nostādnes vairākos jautājumos, ir partija “Progresīvie”. Jāatzīst, ka viņiem tas izdevies pat diezgan eleganti – tā, ka daudzi nezina vai vairs neatceras ne partijas politiķu agrākos paziņojumus, ne programmas punktus. Izskaidrojums varētu būt tas, ka “Progresīvo” aktīvo dalību Latvijas politikā tā īsti var sākt datēt tikai no Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām 2020. gadā, kur tā turklāt startēja vienā apvienībā ar apvienību “Attīstībai/Par”.
Iepriekš “Progresīvie” drīzāk bija domubiedru grupa, kas cenšas pārformulēt kreisās idejas – tās Latvijā ilgstoši bija saistījušās ar Bojāra/Baldzēna sociāldemokrātiem, “Saskaņu”, Rubiku un vēl pāris margināliem veidojumiem. Īstā “Progresīvo” debija nacionālajā politikā, kad par tās nostādnēm sāka interesēties plašāka sabiedrība, bija 14. Saeimas vēlēšanas 2022. gadā, un tajās viņi, kā tas pēc Ukrainas kara sākuma piedienas, jau startēja ar atjaunoto “kažoku”.
Tur vairs nebija programmas punkta par balsstiesībām nepilsoņiem, kas iepriekš vienmēr ticis uzsvērts kā īpaši svarīgs.
(No tagad jau dzēstā 2018. gada ieraksta partijas oficiālajā kontā tviterī: “Nepilsoņu balsstiesības pašvaldību vēlēšanās ir viens no “Progresīvo” dibināšanas principiem.”) Pirms Saeimas vēlēšanām vairs netika solīts saglabāt okupācijas pieminekli, kā to pēc iekļūšanas Rīgas domē Kremļa ziņu aģentūrai TASS bija solījusi viena no partijas līderēm Antoņina Ņenaševa (viņa, protams, ar Krievijas žurnālistu runāja par pieminekli “Rīgas atbrīvotājiem”). Nebija arī vairs ko saglabāt.
Okupeklis Pārdaugavā jau bija nojaukts, turklāt ar pašu “Progresīvo” piekrišanu. Tāpat pirms 14. Saeimas vēlēšanām vairs aktīvi netika piekopta agrāk “Progresīvajiem” raksturīgā iezīme visu savu informāciju dublēt krievu valodā. To gan iepriekš bija darījušas arī citas partijas, tomēr tikai “Progresīvie” un “Saskaņa” to bija centusies pasniegt kā politisku nostāju. Tostarp A. Ņenaševa tajā pašā intervijā TASS solīja aktīvi izmantot krievu valodu saziņā ar Rīgas iedzīvotājiem. Pirms 14. Saeimas vēlēšanām “Progresīvie” vairs aktīvi neuzstājās pret valsts aizsardzības mācību skolās un pat izrādīja gatavību atbalstīt valsts aizsardzības dienesta ieviešanu.
Bet vai visas šīs izmaiņas ir nākušas no sirds vai tā drīzāk bijusi pragmatiska pielāgošanās laikmeta garam, lai nekļūtu par politiskajiem izstumtajiem? Pašlaik, vērojot politiskās diskusijas, var just, ka “Progresīvie” visiem šiem jautājumiem mēģina piekārt kaut kādas savas ideoloģiskās birkas, lai ar tām paspēlētos.
Īpaši tas bija jūtams Valsts aizsardzības dienesta (VAD) likuma apspriešanas laikā, kad “Progresīvo” aktivitātes dēļ gandrīz vai par centrālo jautājumu kļuva tas, vai šis dienests obligāti attieksies tikai uz vīriešiem vai arī uz sievietēm.
Tāda viltus dilemma, par ko varētu sākt cīņu, ja sievietēm vispār nebūtu iespējas iegūt militāro pieredzi vai veidot karjeru Nacionālajos bruņotajos spēkos. Taču tādas iespējas ir jau tagad (Zemessardzē var pieteikties visi), un, cerams, ar laiku tās tiks vēl paplašinātas. Pašlaik svarīgākais ir vispār iedzīvināt VAD ideju, ar ko nemaz neiet tik labi, kā gribētos, un mēģināt to ideoloģiski apstrādāt atbilstoši katras parlamentā pārstāvētās partijas veidolam ir pilnīgi lieki.
Vēl slīpētāki šajā ziņā ir paziņojumi, kas attiecas uz valsts valodu. Aktīvi atbalstīt divvalodību, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem “Progresīvie” vairs nevar, taču nu tā vietā ir nākusi jauna dziesmu grāmata.
Izrādās, tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas latviešu valodu nemāk vai saprot ļoti slikti, valsts nemaz neesot ļāvusi to apgūt. Acīmredzot viņi paši jau labprāt to sen būtu darījuši, bet, lūk, neesot latviešu valodas kursu un citu iespēju, bet tagad gan “Progresīvie” par to parūpēsies, pieprasot budžetā dāsnu finansējumu Sabiedrības integrācijas fondam (SIF), un tad gan viss notiks.
Tikai tāda piebilde, ka SIF darbojas jau 22 gadus un šajā laikā caur to izgājuši miljardiem eiro dažādiem integrācijas projektiem, tajā skaitā latviešu valodas mācīšanai, un tādas iespējas piedāvātas arī citur. Te nav stāsts par nevarēšanu, bet negribēšanu, ko nupat intervijā TV24 skaidri pateikusi arī Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola: “Ja mēs runājam par tiem iedzīvotājiem, kuri no valsts neatkarības laika šeit ir dzīvojuši, tad tur nu vairs šo papildu finansējumu nebūtu jēgas ieguldīt, jo mēs redzam, ka finansējums noteiktai grupai rezultātu nav nesis. Tas nozīmē, ka jautājums ir nevis finanšu līdzekļu trūkumā, bet pašu valodas apguvēju attieksmē pret valodas apguvi un lietojumu.” Bet tas, ka šāda vide te veidojusies, lielā mērā ir politiķu nopelns.
