Anda Buševica: Kas visu izteic bez mēles? 0
Nu, protams, – tā ir grāmata.
Šīs Raiņa rindas ir daļa no gadsimtiem latviešu tautā piekoptā grāmatu kulta, ko lieliski savā nupat iznākušajā monogrāfijā “Apgaismība un kultūrpārnese” analizē literatūrzinātnieks Pauls Daija. Grāmata bija tas instruments, ko lielās kultūrtautas sludināja iedomāti mazāk kulturālo tikumiskai augšupejai un izglītībai. Un tas turpinās joprojām: manā paziņu lokā nav neviena, kas spētu grāmatu iemest krāsnī vai miskastē. Savā ziņā mēs esam grāmatticīga tauta.
Taču no 18. – 19. gs. mantotās lielās uzticēšanās drukātajam vārdam diemžēl nevar izslēgt to, ko Lielbritānijas intelektuāļi pasludinājuši par jauno laiku analfabētismu. Uz pētījumu pamata tika secināts, ka īso ziņu laikmetā izaugusi paaudze, kas labi uztver teksta informatīvo saturu, taču nespēj uztvert teksta emocionalitāti, kultūrcitātus, fantāzijas potenciālu. Tika pasludināta nepieciešamība pēc sociālās kampaņas, kurā akcents no pašas grāmatas reklamēšanas tiktu nobīdīts uz nepieciešamību nodot no paaudzes paaudzē pašu lasīšanas pieredzi.
Tāda nu ir sakne, no kuras izaudzis Latvijas televīzijā šobrīd skatāmais lasīšanas šovs. Sabiedrībā pazīstami cilvēki atrāda savu lasīšanas pieredzi, padarot to par publiskajā telpā apspriežamu tēmu. Diemžēl Latvijā nav notikuši ne pētījumi, ne tai sekojoša diskusija par jauno laiku analfabētismu, lai gan atsevišķi viedokļi ir izskanējuši – piemēram, LNB Bērnu literatūras centra vadītājas Silvijas Tretjakovas teiktajā. Kā izrādās, tas ir bijis margināls viedoklis, par kuru acīmredzami LTV “Lielās lasīšanas” veidotāji nav aizdomājušies. Tāpēc, šķiet, pašiem šova vadītājiem nav skaidra tā starpība starp lasīšanu un lasīšanu, kas likta pamatā no BBC pārpirktajam šovam. Kāpēc, piemēram, lai Bībele nebūtu daiļliteratūra?
Tā nu par LTV šova galveno vēstījumu – īsti Apgaismības laika garā – kļūst lasīšanas pasludināšana par viennozīmīgi tikumīgu nodarbi. Taču šajā saprātīgu cilvēku sarunā vajadzētu tomēr pateikt, ka vismaz trešā daļa grāmatveikalu piedāvājuma ir garīgs noziegums pret tautu un valodu. Un šova lieldraugs jeb finansētājs – izdevniecība “Zvaigzne ABC” – arī šai ziņā visnotaļ grēko.
Brāļi Strugacki savulaik rakstīja, ka grāmatas ir kā cilvēki. Viņu vidū ir krietni ļautiņi, bet ir arī līdēji un meļi. Grāmatas, kas izliekas par grāmatām, bet nav nekas vairāk par dzeltenās preses apkopojumiem. Detektīvi, kas atdarinot klasiķu vārdus, satura un izraisītās atkarības ziņā ir nožēlojamāki par datorspēlēm. Slikti tulkojumi, kuru lasīšana ir noziegums pret dzimto valodu. Demokrātijas spožums un posts ir tas, ka šie līdēji drīkst apgrozīties krietnu grāmatu sabiedrībā – Dievs Tirgus to ir atļāvis. Arī grāmatu virsotnes jeb topi ir šādas demokrātijas iekarojums.
Lasīšanas pieredze mainās, un es nesaskatu nelaimi, ka laba daļa lasīšanas notiek internetā, kas savukārt ietekmē arī drukātās literatūras miesu un garu. Nav nepieciešamības no konteksta izraut drukāto vārdu kā īpašu un principiāli atšķirīgu piedzīvojumu, un, manuprāt, šāda nacionāla lasīšanas šova uzdevums būtu vispirmām kārtām mēģināt caur dažādajām lasīšanas pieredzēm aptvert mērījumu skalas nomaiņu, tiekot skaidrībā par mūsdienu analfabētisma un izglītotības kritērijiem. Un vēl – šādā publiskā parādē varētu ļaut vairāk skanēt pašai literatūras radītajai valodai. Jo rakstnieku, dzejnieku rakstītā trūkumu publiskajā un mediju telpā es izjūtu gluži fiziski. Ja man būtu iespēja, es pievienotos tai palaidņu grupai, kas vēl pagājušajās Dzejas dienās ar krāsu rakstīja dzejnieku rindas uz asfalta. Jo par patiesi būtiskajām lietām nav iespējams runāt ikdienas valodā – ja nav literatūras klātbūtnes, nav arī lielo domu ikdienas lietojumā. Jāteic gan, ka pirmā Lasīšanas šova skaļums un sadrumstalotais scenārijs bija tiešs pretmets lasīšanas pieredzei, kura priekšnoteikumi ir laiks un ieklausīšanās.
Paldies LTV, kas popularizē lasīšanu. Lasīšana nav pašpietiekami tikumīga nodarbe. Topos nav patiesības. Valodā gan.
