Pircēju patriotisms vien nepalīdzēs. Kas var izglābt “Dzintaru” 14
Pie šāda secinājuma esam nonākuši, analizējot situāciju ap lielāko un senāko kosmētikas ražošanas uzņēmumu. “Latvijas Avīzes” kalkulācijas liecina – lai “Dzintaru” izglābtu, katram Latvijas iedzīvotājam darbspējīgā vecumā gada laikā būtu jānopērk produkcija vismaz 3,1 eiro vērtībā. Šobrīd uzņēmumam ir 3,2 miljonu eiro nodokļu parāds un ieņēmumi pēdējos gados gājuši tikai mazumā. Orientēšanās galvenokārt uz Krievijas tirgu bijis viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Pēdējos astoņus gadus uzņēmums strādājis tikai ar zaudējumiem – 2008. gadā tie bija mērāmi 2,36 miljonos eiro un 2012. gadā tos izdevās samazināt līdz 230 tūkstošiem eiro, bet pagājušogad zaudējumi sasniedza rekordlielu summu – 2,63 miljonus eiro. Arī Mīlētāko zīmolu topā “Dzintars” desmit gadu laikā noslīdējis par gandrīz simt vietām – no 43% uz 7%.
Neglābs to, ko nemīl
Lai arī “Dzintaru” glābt aicinājuši daudzi, tostarp par miljonāri dēvētā grāmatu izdevēja Vija Kilbloka, ne visi iedzīvotāji steidz pirkt “Dzintara” ražojumus. Daļa tos apņēmušies ignorēt tā iemesla dēļ, ka joprojām “Dzintara” firmas veikals atrodas Krimas Autonomajā Republikā. Tas radījis pretestību sociālajos tīklos un daudziem pat pārgājusi vēlme palīdzēt.
Pazīstamā blogere Ksenija Andrijanova raksta: “Par “palīdzēsim “Dzintaram”” lietu – nu, hei, ja tu tirgo pagātni, tu paliec pagātnē. Patērētājs nav tava māte, kas akceptēs tādu, kāds esi.” Taču jau pēc vairākām dienām viņa vēsta: “”Dzintara” veikali pilni ar pircējiem, pārdevējas raud (jā, raud) no prieka. Ja šo neizmantos kā starta punktu pārmaiņām, bojāeja pelnīta.”
Uz jautājumu par veikaliem Krimā “Dzintara” valdes priekšsēdētājs un lielākais līdzīpašnieks Iļja Gerčikovs atbild, ka tie tur pastāv jau gadus 40 un neesot pamata pircējiem liegt iespēju iegādāties uzņēmuma produkciju tikai tāpēc, ka kādam kaut kas nepatīk. Iespējams, ja veikalu tur nebūtu, Latvijā pārdošana tagad būtu lielāka, bet mēs nevaram katram izskaidrot situāciju, tā Gerčikovs.
“Neesmu sarkanais direktors”
Iepriekšējā sarunā ar “LA” viņš pagājušajā nedēļā izteica lielu pateicību cilvēkiem par atsaucību, pērkot “Dzintara” preces, jo pārdošana “Dzintara” veikalos esot pieaugusi divas līdz trīs reizes. Tas gan vairāk esot morāls atbalsts. Vienlaikus Gerčikovs norādīja, ka pār viņu gāžas netīrumu straumes un daudzi mācot, kā pareizi dzīvot un kā pārdot preces. “Padomju laikā mani sauca par kapitālisma direktoru, jo es centos dot nosacījumus tiem, kas labi strādā. Mums bija vienas no augstākajām algām Padomju Savienībā. Uzskatīju, ka tiem, kas labi strādā, ir labi jāpelna, bet tolaik tā nedrīkstēja. Savulaik izveidojām uzņēmumā kafejnīcu, sadzīves pakalpojumus, bija veikals, kur varēja dabūt deficīta preces. Tagad mani sauc par “sarkano” direktoru, bet es tāds neesmu. Sarkanos direktorus norīkoja partija, bet viņi nebija profesionāļi. Es sāku kā inženieris, tad biju ceha priekšnieks, galvenais mehāniķis un tad direktors – visus kāpņu pakāpienus esmu piedzīvojis. Kad sistēma sabruka, tieši sarkanie direktori visu izlaupīja, bet profesionāļi to nedarīja. Tagad mani pamāca, ko vajag tirgot, ko ne, bet katram uzņēmumam ir sava specifika. Mēs nekad nemelojam, mums ir savs profesionāls gods un sirdsapziņa,” saka Gerčikovs.
