Kas var dziesmas izdziedāt, kas valodas izrunāt? 0
Autores: Ilze Vītola, Vita Daukste, Dace Kokareviča, Vita Krauja
XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos piedalīsies 37 890 dalībnieku no 1526 kolektīviem. Šajās lappusēs esam izvēlējušies šos četrus. Ikšķiles vidusskolas 5. līdz 9. klašu koris ir svētkos daudzskaitlīgākais šajā vecuma kategorijā, divu gadu laikā tas ticis līdz fināla skatēm un svētkiem. E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris ir viens no vecākajiem Latvijā. Šoreiz svētkos pirmo reizi piedalīsies diasporas kolektīvi – arī deju kopa “Minsteres Dancītis” no Vācijas. Savukārt Gruzijas zēnu folkmūzikas ansamblis “Alilo” svētkos ienesīs senās gruzīnu kultūras krāšņumu.
“Mēs visi esam dziesma!”
Ikšķiles vidusskolas 5. līdz 9. klašu kora diriģentes Maira Līduma un Linda Ivanova ir sapulcinājušas kori ar 81 balsi un divu gadu laikā spējušas tās pacelt līdz XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru fināla skatei. Fantastiski! Kā tas iespējams?
“Mums galvenais – lai bērniem patīk muzicēt. Lai muzicējam sev un tā, lai pašiem patīk. Bērniem saku: ja mēs uz skatuves koncertā vai skatē sasniegsim tādu stāvokli, ka apkārt viss pazūd, ja mēs kopīgi nonāksim tādā kā stikla kupolā, kur būsim tikai mēs dziesmā, tikai tad jutīsiet, kā dēļ ir vērts muzicēt,” aizrautīgi sāk stāstīt kora mākslinieciskā vadītāja Maira Līduma. Skaidrs, ka katrā skolā var atlasīt labākos dziedātājus un izveidot visspicāko kori, bet tā nebūšot mūzikas mīlestība. Ikšķiles skolas korī ņem visus, kuri vēlas, un tie arī dzied skatē. Lēnām un pacietīgi strādājot, diriģentes attīsta arī tā saucamos ārpustoņa dziedātājus. Sniedz viņiem pozitīvu stimulu – ka viņi spēj dziedāt, un tad jau… Turklāt šie bērni nereti ir centīgāki par tiem, kuriem muzikalitāte ir dabas dota (kā, piemēram, Melinai no Argentīnas, kas skolā mācās apmaiņas programmā. Melina pat pārcēlusi aviobiļeti, lai varētu piedalīties Dziesmu svētkos). Daudzās skolās skolotāji iet vieglāko ceļu – veido meiteņu kori, jo viņas disciplinētāk apmeklē mēģinājumus. Bet kā tad bez puikām? Puikas korī nostājas kā vērši un nobliež tā… Turklāt viņi kopš dzimšanas pareizi elpo – ar diafragmu, stāstījumu par jauktā kora priekšrocībām pabeidz Linda.
“Maira bez Lindas ir kā aka bez ūdens,” novērojuši koristi un ierakstījuši portālā “www.dziedundejo”. Un skolotājas piekrīt šim vērtējumam, jo bērni ir labākie psihologi, cauri visam saredz īstenību. Jā, tādu kora sastāvu vadīt var, tikai pārī strādājot. Kora mākslinieciskā vadītāja Maira Līduma saka: “Tā ir vislabākā kombinācija. Koris bez Lindas neeksistētu, viņa ir “pelēkais kardināls”, fantastisks menedžeris un pusaudžu dvēseles pazinējs. Kad sastopas Lindas pūtēju orķestra diriģentes un mana kordiriģenta pieredze, varam veidot unikālas lietas – skaņu salikumi, tembri… Kad sākām strādāt kopā, abām atklājās jauna pasaule.” Nopietnībai pa vidu Linda iesmejas, ka mēģinājumos vajag arī ampelēties un dauzīties: “Mūzika ir ļoti brīvs priekšmets, tā ir sirds barība.” Bet kā panākt, lai šī sirds barība skolēniem garšotu? Pirmkārt, ar savu piemēru. Maira un Linda pašas dzied RPIVA sieviešu korī “Balta” un saviem Ikšķiles koristiem var pastāstīt, ka ar kora mūziku var redzēt pasauli, ka koru olimpiādes ir augstākais mērķis, tāpat kā sportistiem savējās. No sportistiem korī ir pārņemts arī komandas princips. Katrai balsij ir atbildīgie, kas pārzina savu balsu grupu un internetā izziņo jaunumus. Piemēram, kādam nav kurpju koncertam. Nākamajā mēģinājumā skaties – četri pāri atnesti! Arī ja kādam koristam uznāk slinkums, citi uzmundrina, jo ir taču mērķis – dziedāt skolēnu Dziesmu svētkos. Svētku gadā diriģentes bijušas “riebīgas tantes” un piefiksējušas, kā katrs apmeklē mēģinājumus, jo skolas gada sākumā dziedāt gribētāju bijis daudz, bet strādātāju? Svētki ir kā konča, paskaidro Linda. Maira ir bezgala lepna par saviem koristiem, tomēr mazliet satraucas, kā veiksies koru fināla skatē. Bet Linda tik atsmej: “Esam Dziesmu svētkos? Esam! Tas ir svarīgākais. Bet skatē – aizies un no sirds uzdziedās!” Un Maira piekrīt: “Mūsu bērniem ir mūzikas mīlestība, un tas ir augstākais, kas var būt.”
Kora radošā vizītkarte:
Mīļākās dziesmas: Mārtiņš Brauns “Saule, Pērkons, Daugava”, Lolita Ritmane “Manā sirdī”.
Nedarbi: Mēģinājumā 1. un 3. balss dziedātāji samainās vietām.
Uzsaukums, ko 6. klase izlīmēja skolā, kad korī uz mirkli zuda entuziasms: “Visi, kuri uzdrīkstējušies ierakstīties anketās, lūdzu, uz kori! Mēs varam! Gaidām! Būs forši! Atbalstīsim Lindu un Mairu!”
Saktas: Speciāli šim korim pēc skolas ārpusklases darba vadītājas Ingunas Bērziņas ierosmes saktas darināja 5.b klases dziedātājas Emīlijas tētis Mārcis Mūrnieks.
Uz Rīgu, daudzinot gruzīnu kultūru
Par spīti lietavu izraisītajiem plūdiem, kas radīja liela mēroga traģēdiju Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, Gruzijas zēnu folkmūzikas ansamblis “Alilo” piedalīsies XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.
Kora nosaukums “Alilo” simbolizē skaistu un pagriezienu uz gaismu vēstošu gada posmu – Ziemassvētkus. Kolektīva sākumi saistās ar 2009. gada 20. oktobri, kad zēni no sešiem līdz 16 gadiem bija uzaicināti ierasties studijā Tbilisi, lai mācītos Gruzijas tradicionālo polifonisko dziedāšanu. Jau pēc trim gadiem ar labvēļu palīdzību koris izdeva savu pirmo soloalbumu, kur ierakstītas 19 dziesmas. Otrais albums izdots šā gada pavasarī, tajā iekļautas 17 dziesmas. Kā atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Zurabs Datikašvili, galvenā kora rūpe ir Gruzijas nacionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. “”Alilo” ir neatņemama manas dzīves daļa, mana ģimene. Esmu ļoti lepns, ka šajā ģimenē pusaudži mācās ne tikai dažādas dziesmas, bet arī galvenās cilvēkvērtības – garīgumu, drosmi, patriotismu, draudzību un uzticību,” viņš stāsta. Nesen korim bijuši lieli svētki – piecu gadu jubileja, ko nosvinējuši, kā mūziķiem pienākas, – ar grandiozu koncertu vienā no Tbilisi galvenajām mūzikas telpām – Tbilisi Valsts konservatorijas lielajā zālē. Tomēr paralēli koris strādājis, sagatavojot programmu, ar ko zēni ar skanīgajām balsīm pārsteigs un iepriecinās klausītājus Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos Rīgā. Gruzīnu dziedātāju repertuārā ir Gruzijas tautasdziesmas vislielākajā daudzveidībā, aptverot gandrīz visus valsts reģionus, un tās viņi izdzied daudzbalsībā.
Rīgā gruzīnu koristi viesosies pirmo reizi. Uz Latviju gan neatbraukšot visi vairāk nekā simt solisti, bet vismaz trīsdesmit pieci – noteikti. Vaicāts, vai zēni svētkos dziedās arī kādu dziesmu latviešu valodā, Zurabs teic, ka viņam pašam ļoti to gribētos, tomēr, kas tā būs par dziesmu, viņš pagaidām atstāšot noslēpumā. Viņš norāda, ka vislielākās raizes parasti sagādājot sarežģījumi, kas saistās ar skaņas tehniku, jo jauno dziedātāju sarežģītajam repertuāram un daudzbalsīgajai dziedāšanai nepieciešama apskaņošanas tehnika, kas nodrošina labu skaņas balansu. Uz Rīgu gruzīnu koristi braucot ar domu rast šeit daudzus jaunus draugus un neaizmirstamus piedzīvojumus. Tomēr pats galvenais, protams, esot uzstāšanās visaugstākajā līmenī, pārstāvot Gruzijas seno un krāšņo kultūru.
Zurabs uzsver: “Mēs esam saviļņoti, jo zinām, ka Latvija ir viena no senākajām un kultūrā bagātākajām valstīm Eiropā. Tāpēc jūtamies patiesi pagodināti par uzaicinājumu piedalīties svētkos, pret ko izturamies ar vislielāko atbildību. Vēlamies izmantot šo iespēju, lai labāk iepazītu latviešu folkloru un kultūru.”
Kur varēs sastapt “Alilo”
XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiena laikā svētdien, 12. jūlijā, no plkst. 9.
“Burtiski burvīgā burziņā” Vērmanes dārzā – no 7. līdz 12. jūlijam.
Koncertos dažādās vietās Rīgas pilsētvidē.
“Gribas dejot lielajā stadionā!”
“Deju svētki ir tas lielākais notikums jebkuram dejotājam,” saka “Minsteres Dancīša” vadītāja Inga Pētersone, ar kuras gādību līdzdalību svētkos piedzīvos Vācijas latviešu atvases. “Svētki – tā ir ne tikai mūsu kultūras – latviešu tautas dejas – nodošana mūsu bērniem, bet arī emociju pārpilnība un fantastiskā svētku atmosfēra.” Inga pati bērnībā dejoja Latvijā, jo dzīvoja Raganā. Pēdējos gados dancojusi arī pieaugušo deju kolektīvā Minsterē. 2013. gada nogalē, dažu mammu mudināta, Inga sāka pulcināt nelielu deju kopu bērniem, un 2014. gada 13. janvāris ir “Minsteres Dancīša” dzimšanas diena. Kad uz pirmajām nodarbībām ieradās teju astoņi pārīši, vadītājai radās arī doma par dalību Latvijā deju svētkos. Reizi nedēļā uz nodarbībām sanāk bērni vecumā no sešiem līdz 11 gadiem, un līdz šim kopā apgūtas jau piecpadsmit dejas. “Tā kā esam jauna deju kopa, soļu un deju apguvē palīgos aicinājām deju skolotāju Līgu Ozolu no Latvijas,” stāsta Inga. Pēc tam, kad mērķis – nokļūšana svētkos – likās tuvu esam, šā gada sākumā ar Latvijas Nacionālā kultūras centra un Valsts izglītības satura centra atbalstu “Minsteres Dancītis” pieaicināja palīdzēt arī deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Ingu Pulmani un Indru Ozoliņu. XI Skolu jaunatnes deju svētkos “Minsteres Dancītis” ir 1. līdz 4. C grupā un dejos trīs horeogrāfes Artas Melnalksnes dejas. “Bērni ar lielu sajūsmu uzņem un mācās jebkuru jaunu deju!” priecājas Inga. Tomēr ceļš uz svētkiem nav bijis viegls – kāds dejo ar lielu prieku, bet kādu atkal nākas vairāk motivēt, atzīst vadītāja. Kādā aprīļa nodarbībā mazos dejotājus un vecākus sagaidīja pārsteigums no Latvijas. Noslēpumainā kastīte izrādījās pilna ar valmierietes Baibas Minces darinātajām tautiskajām jostām. Dažs dejotājs centās pētīt, kā nu tie rakstiņi tikuši jostā ieausti, bet cits nepacietīgi centās piemērīt, cik reižu josta apvīsies apkārt. Visjaunākajai dejotājai sešgadīgajai Melisai Podniecei vislabāk patīk deja “Labrītiņi rītiņā”, un viņa vēlas braukt uz Latviju, lai aizietu uz šokolādes fabriku un satiktu omu. Šo pašu deju kā mīļāko min arī septiņgadīgā Luana Leišovnika un saka, ka satraucas par publikas daudzumu: “Stadions esot ļoti liels, un man to gribas redzēt!” Uz “Minsteres Dancīša” nodarbībām viņai ik nedēļu jābrauc 70 km turp un arī atpakaļ, kopā 140.
Stāsta dejotāji:
Laura Kursīte (7 gadi): “Man patīk visas dejas, tomēr lēnās vislabāk, jo citādi nogurstu. Gaidu jau ļoti, kad beidzot brauksim uz svētkiem! Ceru, ka tur būs ļoti smuki. Gribu noteikti braukt ar tramvaju, jo pie mums Minsterē tādu nav. Tad vēl gribu iet uz šokolādes muzeju. Un satikt grosīti, opi, vectētiņu, vecmāmiņu un visus pārējos.”
Lukass Kursītis (11 gadi): “No svētku dejām man vislabāk patīk “Juku, juku” un “Latviešu pāru deju svīta”. Priecājos, ka “Minsteres Dancītī” satieku draugus un iemācos dejas, ko dejo Latvijā. Mani draugi skolā tās nepazīst. Gribu dejot lielajā stadionā, iešu arī lielajā gājienā kopā ar dalībniekiem, satikšu opi un grosīti, un pārējos radus.”
Luīze Erniņa (7): “Man ir svarīgi, ka vecvecāki būs svētkos un redzēs, kā kopā ar draugiem esmu iemācījusies dejot. Ceru, ka ar Latvijas bērniem būs forša sadancošanās.”
Alūksnē – labākais defilē
Uz XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem pošas arī E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris. Šis kolektīvs, kas bez pārtraukuma darbojies 62 gadus, ir viens no vecākajiem pussimta Latvijas skolēnu orķestru vidū, kā arī jau septiņus gadus labākais Latvijā defilē programmā tradicionālajās fināla skatēs, kas notiek 4. maijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
Kā raksturīgi Alūksnei vispār, arī orķestrī muzicē paaudzēm – Vīksnu, Krūmiņu, Bērziņu dinastijas. Kopš orķestra pastāvēšanas sākuma 1953. gadā tam bijuši tikai divi vadītāji – Rihards Ādamsons un Vidzemes novada orķestru virsdiriģents, viens no XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentiem Sandors Līviņš, kura zizlim apmēram 40 jauno mūziķu seko joprojām. Orķestrī klarneti spēlē arī tā vadītāja dēls Alberts Līviņš, kurš defilē priekšnesumos sit šķīvjus, bet meita Adele izvēlējusies flautu. Sandors Līviņš šajā orķestrī savulaik klarneti sācis spēlēt 1971. gadā, bet kopš 1987. gada ir tā vadītājs. Mūzikas skolā viņš māca klarneti, saksofonu un kādreiz arī flautu, savulaik vadījis sarīkojumu deju kolektīvu. Orķestrī vai visi audzēkņi skolojušies Alūksnes mūzikas skolā, taču pēdējā laikā viņiem piepulcējušies arī jaunieši no Jaunannas, Strautiņu, Ziemeru, Bejas pamatskolām un, protams, Alūksnes novada vidusskolas un Alūksnes pilsētas sākumskolas. Orķestris uzstājies Zviedrijā, divreiz Francijā, Krievijā un Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Slovākijā.
– Ko tad īsti nozīmē defilē jeb spēlēšana kustībā?
Sandors Līviņš: – Latvijā nupat jau redzami trīs defilē veidi. Viens nāk no ASV valsts augstskolām, kur sporta stadionos uzstājas studentu orķestri, visiem spēlētājiem skatoties vienā virzienā uz savām tribīnēm. Tādā stilā defilē rāda arī Valmieras ģimnāzijas orķestris. Poļiem un holandiešiem ļoti populārs ir otrs veids, kad gandrīz vairāk nekā mūziķu ir meitenes ar dažādiem atribūtiem. Mēs vairāk pieturamies pie skandināvu stila, kas ir militārāks, kad orķestris seko precīzi komandām. Otro gadu mūsu orķestri tiek dalīti divās grupās – defilē orķestri, kur programmā ir iesaistītas dejotājas, un orķestri bez dejotājām. Ārzemēs daudzviet par defilē sauc vienkāršu gājienu – tā, piemēram, ir Francijā. Mēs spēlējam arī koncertzālēs, taču priekšroku šobrīd dodam defilē, jo, ko tur slēpt, to vada mana sieva kā deju horeogrāfe – Mūzikas akadēmiju absolvējusī Ilze Līviņa (XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru koncepcijas Ķīpsalā autore. – V. K.). Ilze ir spēlējusi arī flautu, līdz ar to viņa pazīst arī orķestri. Manā ziņā atstāta mūzika, kurai Ilze domā kustības un figūras. Spēlējam kā ārzemju, tā visvairāk pazīstamos latviešu autorus. Mums cieņā Raimonds Pauls, Aivars Krūmiņš, profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” mūziķis… Spēlējam Zigmara Liepiņa, arī Ivara Vīgnera mūziku, viena defilē pamatā mums ir viss “Šveiks” no Dailes teātra izrādes.
– Kas nepieciešams orķestra mūziķim, lai viņš piedalītos defilē?
– Ritma izjūta un kustību koordinācija. Defilē balstās uz lielākajiem skolēniem, jo tas ir fiziski grūti, programma ilgst vismaz desmit minūtes un tev jāspēj ne tikai noturēt rokās, bet arī spēlēt instrumentu kā plus 20 grādos, tā vējā un lietū.
– Kā veidojas jūsu instrumentārijs?
– Lielos instrumentus – eifonijas, bungas, basus, suzafonus, trombonus – pērk ģimnāzija un mūzikas skola, mazākos – flautas, klarnetes, saksofonus, trompetes – bērnu vecāki.
– Ik pa pieciem gadiem orķestrim ir jubileja. Kas brauc viesos?
– Vesels birums bijušo mūziķu, lieli orķestra patrioti, visā Latvijā pazīstami profesionāļi. Brāļi Amantovi – trombonists, “Mirage Jazz Orchestra” mākslinieciskais vadītājs Lauris Amantovs, trompetists Jānis Amantovs, arī Andris Amantovs, tagad tulks Briselē. Pie mums muzicējis Zintis Švarts, pasniedzējs Cēsu mūzikas vidusskolā, kā arī armijas štāba orķestra pirmā trompete Normunds Katajs-Paeglis, Liepājas simfoniskā orķestra mežradznieks Edgars Kalniņš, Rēzeknes profesionālā pūtēju orķestra trompetists Andris Vīksna.
– Ko gaidāt no šiem svētkiem?
– Noslēguma koncertā Mežaparkā mums atvēlēts viens skaņdarbs – Alfrēda Kalniņa “Karodziņu polonēze”. Ceram, ka brīnišķīgi izdosies pūtēju orķestru koncerts Ķīpsalā 9. jūlijā un defilē koncerts 10. jūlijā pie Brīvības pieminekļa.
