Uldis Šmits: Kas vadīs Ukrainu – Vladimirs vai Volodimirs? 1
Ukrainā līdz ar Augstākās radas vēlēšanām nu ir pilnībā noslēdzies kārtējais varas maiņas process. Tāpēc nav lieki mazliet apsvērt, ko paliekošu atstājis pārsvarā Petro Porošenko prezidentūras zīmē pagājušais laiks, ja neskaita ik dienas ziņās atspoguļotās politiskās aktualitātes, kuras galvenokārt saistās ar Krievijas agresiju, Krimas okupāciju un karadarbību Donbasā.
Protams, pirmām kārtām nāk prātā neatkarīgas Ukrainas pareizticīgās baznīcas veidošana.
Bet laicīgās varas svarīgākais ieguldījums, ļoti iespējams, ir likums par “ukraiņu valodas kā valsts valodas funkcionēšanas nodrošināšanu”.
Tas stājās spēkā pavisam nesen – 16. jūlijā, taču atsevišķas normas tiks ieviestas pakāpeniski ilgākā laika posmā līdz 2024. gada vasarai.
Kā jau bija gaidāms, Krievija sacēla troksni pat ANO līmenī, jo minētais likums paredz, ka ukraiņu valoda Ukrainā ir vienīgā valsts valoda, turklāt vēl “nacionālās drošības faktors”.
Tas varētu šķist sīkums, bet Kijeva izvērsa diezgan nopietnu diplomātisku cīņu par Ukrainas ģeogrāfisko nosaukumu atveidi latīņu alfabēta valodās atbilstoši ukraiņu valodas izrunai.
Piemēram, iniciatīvas #CorrectUA ietvaros joprojām norit akcija #Kyiv Not Kiev par Kijevas pilsētas (arī citu Ukrainas pilsētu) nosaukuma pareizu rakstību starptautiskajās lidostās, un daudzviet, tajā skaitā Rīgas lidostā, prasītās pārmaiņas jau ieviestas.
Izšķirošs panākums šajā lingvistiskajā cīniņā bija tas, ka “Kyiv” tagad ir ASV Ģeogrāfisko nosaukumu padomes apstiprināts.
Kas nebūt nav maznozīmīgi vai matu skaldīšana, kā pirmajā mirklī varētu likties, un šīs transliterācijas problēmas attiecas arī uz UNESCO kultūras mantojuma sarakstos esošām vērtībām.
Latvijas Valsts valodas centra (LVVC) ekspertu komisija 2017. gadā pirmo reizi izskatīja jautājumu par 30 lielāko Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā un oficiāli nostiprināja apritē, piemēram, “Rivne”, “Černivci” un “Luhanska”, taču šā gada februārī pēc Ukrainas Ārlietu ministrijas un vēstniecības ierosinājuma LVVC eksperti papildināja mums neierasti skanošo vārdu krājumu ar “Zaporižja”, “Ternopiļa”, “Krivijriha” un “Černihiva”.
Jāpiebilst, ka dažu lielo pilsētu nosaukumi manīti Ukrainā notiekošās dekomunizācijas rezultātā. Zināmākais piemērs – Dnipro (agrākā Dņepropetrovska), bet ir vēl Kropivnicka (Kirovograda) un Kamjanska (Dņeprodzeržinska).
Ukraina kļūst par globāli atzītu PSRS vēstures izpētes centru, jo arhīvu dokumenti tiek atslepenoti un darīti pieejami.
Attieksme pret pagātni lielā mērā nosaka valsts nākotni. Pēc Maidana izveidotā līdzšinējā vara bija pratusi uzturēt (un iestrādāt konstitūcijā) vīziju, kurā Ukrainai atvēlēta vieta transatlantiskajās struktūrās.
Tagad pilsoņi ievēlējuši gluži citu parlamenta sastāvu, jo viņi vēlas arī pārticīgāku dzīvi un eliti bez pārāk skaļiem korupcijas skandāliem, bet vairāk par visu grib mieru.
Sarunas starp Kremli un jaunā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska pārstāvjiem šķietami dod kaut kādas cerības, tāpat aizkulisēs tiek risināts jautājums par karagūstekņu un citu sagūstīto apmaiņu, kas gan patiesībā pirmām kārtām ir jautājums par nosacījumiem, uz kādiem Putina režīms ir gatavs atsvabināt no starptautisko tiesību viedokļa nelikumīgi cietumos iemestos Ukrainas valstspiederīgos.
Šajā sakarā Eiropas Parlaments, kur arī mainījušies spēku samēri, bet ne nostāja, 18. jūlijā pieņēma rezolūciju. Tajā sacīts, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas jāsaglabā, kamēr tā “neievēro savas starptautiskās saistības”, un jāapsver iespējas veikt “mērķtiecīgus pasākumus pret personām, kuras atbildīgas par politieslodzīto aizturēšanu un notiesāšanu”.
Dokumentam pievienots politieslodzīto – ukraiņu un daudzu Krimas tatāru – saraksts (ar norādi, ka tas nav pilnīgs), un ļoti zīmīga ir arī rezolūcijā lasāmā frāze par Krievijas tiesu attiecīgajiem spriedumiem, “kas atgādina represijas, kuras tika īstenotas no pagājušā gadsimta 30. gadiem līdz 50. gadu vidum”, respektīvi, staļinisma ērā. Interesanti, ka Strasbūrā bija ieradušies gan Porošenko un viņa partijas “Eiropas solidaritāte” cilvēki, gan promaskaviski lobiji, kuri rīkoja apaļos galdus eirodeputātu prātu apstrādei. Bez pārliekām sekmēm.
Pagaidām grūti paredzēt, kāda būs viņu ietekme Augstākajā radā un nākamajā valdībā. Bet par to diezgan droši varēs spriest pēc valodu politikas.
