Un ko es gribu darīt uz skatuves? Ar šiem jautājumiem sācies darbs, veidojot sirsnīgu un humora pilnu dejas izrādi, kas atklāj izrādes tapšanas aizkulises. Režisora Andreja Jarovoja, jauno horeogrāfu Kristīnes Vismanes un Katrīnas Albužes kopdarbs „Pietiekami labs” pirmizrādi piedzīvos 6. janvārī, Ģertrūdes ielas teātrī. 


Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Veselam

Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi

Lasīt citas ziņas

Izrādes horeogrāfes un reizē – izpildītājas ir Kristīne Vismane un Katrīna Albuže, abas – Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas absolventes. K. Albuže piedalījusies daudzos starptautiskos un pašmāju dejas projektos, kā arī veidojusi horeogrāfiju vairākām teātra izrādēm, tostarp neatkarīgajam teātrim „Kabata”. Savukārt K. Vismanes radošos centienus jau novērtējuši Gaļinas Poliščukas izrādes „Zālamana pēdējā mīla”, skatītāji. Izrādē Kristīne atveidoja Sulamītes lomu, bet nesen viņas darbu varēja vērot „Dirty Deal Teatro” skatītāji – šoruden viņa ir viena no laikmetīgās dejas izrādes „Stundas” dalībniecēm un veidotājām.

Ja „Stundas” bija izrāde, kurā Kristīne un pārējās tās autores vēlējušās ieskatīties laikmetīgās dejas tapšanas procesa aizkulisēs un iepazīstināt skatītāju ar laikmetīgās dejas brīžiem absurdo virtuvi, tad „Pietiekami labs” uzmanības lokā nonāks izrādes tapšanas kreisā puse, atklājot, kā top saite starp skatuves mākslinieku un skatītāju.

Sākusies kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”

Veselam

Pētnieki atklājuši, kādu risku veselībai nodara ēšana pēc pieciem vakarā

Avots: Kijiva pēc krievu trieciena ar jauno raķeti strādā pie sistēmu THAAD iegūšanas

Kā uztvert „Pietiekami labs” – kā dejas izrādi ar teātra elementiem vai teātri, stāstītu dejas valodā – tas lai paliek skatītāju ziņā, uzskata projekta veidotāji.

„Vēlamies ar kustību, ritmu un vārdu paradīt skatuviskā procesa abas puses – gan to, ko redz skatītājs, gan to, ko viņš neredz,” stāsta K. Vismane. „Vēlamies parādīt skatītājiem to procesu, kā nonākam līdz tam, kas mums un skatītājam varētu būt pietiekami labs, lai to vispār rādītu uz skatuves.”

Izrādes režisors Andrejs Jarovojs, kurš jau ir pieredzējis gan kā dramatiskā (“Neuzticīgie” – Latvijas Nacionālajā teātrī, „Karavāna. 19 dienas Takla Makana tuksnesī” – teātrī “United Intimacy”, 2008, u.c.) gan kā dejas teātra režisors (izrāde „Männersache”, 2009), atklāj – izrādes pamatā ir filmēts materiāls, kurā fiksēti izrādē iesaistīto uzdoti jautājumi un atbildes par to, ko un kā viņi vēlas nest uz skatuves, lai tas būtu „pietiekami labs”.

„Parasti, veidojot dramatiskās izrādes, mēģinājumu laiks tiek veltīts aktieru savstarpējām attiecībām, mūsu gadījumā uzsvars likts uz to, kas notiek starp mums kā izpildītājiem un skatītājiem – piemēram, to, kā viņus sasmīdināt, saraudināt. Visa izrāde ir virzīta kā saruna ar skatītāju,” savu ideju skaidro A. Jorovojs. „Garajās intervijās nonācām pie secinājuma, ka bieži vien šīs laikmetīgās dejas izrādes netiek saprastas, tādēļ izrāde ir arī mēģinājums uz laikmetīgo deju paskatīties savādāk, vienkāršāk – sirsnīgāk.”