– Vai Turcija vēl turpina sniegties pēc sava agrāk izvirzītā mērķa – kļūt par ES dalībvalsti, ja tik ļoti tiek uzsvērta Turcijas austrumnieciskā identitāte? 2
– Ir arī daudzas citas austrumvalstis, kas nākotnē varētu pievienoties ES. Mums nav atšķirīgas pamatvērtības – esam no demokrātijas, uzsveram ģimenes vērtības, bet tas, kas mūs atšķir, ir lielāks uzsvars uz kopienu. Turcija ir ieinteresēta kļūt par ES locekli – mēs joprojām klauvējam pie ES durvīm Briselē, bet ES attieksmē pret mums nav pārmaiņu. Kad cilvēki Turcijā izgāja ielās, lai cīnītos pret valsts apvērsumu, mēs gaidījām, ka ES izrādīs solidaritāti Turcijas tautai, taču tas nenotika. Ja kaut kas līdzīgs notiktu Spānijā vai Itālijā, reakcija būtu acumirklīga. Kopš 1963. gada mēģinām iestāties ES, esam NATO un Eiropas Padomes dalībvalsts, Turcijai ir daudz kopīgu vērtību ar Eiropu. No ES nenāca paziņojumi, ka tā neatbalsta puču, kurā cilvēki ar lietussargiem stājās pretim tankiem. Mēs esam pret dubultstandartiem. Ja ES mums saka, ka militāristiem nav jākontrolē lietas, jābūt demokrātiskai sabiedrībai un atklātām, caurspīdīgām vēlēšanām, mēs to ievērojam. Bet, kad militāristi mēģina veikt valsts apvērsumu, mēs paliekam vieni.
– Kas, pēc jūsu ziņām, bija valsts apvērsuma organizētāji?
– Tā bija Fethullaha Gulēna teroristu organizācija. Pēc veiktajām pratināšanām pučisti ir atzinuši, ka ir daļa no šīs organizācijas, ir cilvēki, kas to ir atzinuši presē.
– Tomēr savulaik Gulēns bija pašreizējā Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana sabiedrotais…
– Erdogans mēģināja iegrožot militāristu rokās esošo varu. Diemžēl mūsu valstī ir notikuši vairāki militārie apvērsumi un bija nepieciešams izveidot fronti pret šiem cilvēkiem. Erdogana ideja bija veselīga demokrātija, bet Gulēna atbalstītājiem bija citi plāni. Kustības nosaukums “Hizmet” ir nepareizs, jo neraksturo tās būtību, tas ir ļoti jauks vārds, kura nozīme – jūs palīdzat kādam. Mēs to saucam par Fethullaha teroristu organizāciju. Viņi šāva uz cilvēkiem, kas devās aizstāvēt Turcijas parlamentu. Kā gan citādi jūs varat viņus saukt, ja ne par teroristiem?
– Tajā pašā laikā Erdogans pēc puča teica, ka tā esot “Dieva dāvana”…
– Jo tagad ikviens redz Gulēna kustības patieso būtību, esam lūguši, lai ASV izdod viņu mums. Viņi līdz šim nebija lietojuši ieročus pret valsti un cilvēkiem, un mēs šos gadus nezinājām, kādā virzienā kustība attīstās.
– Kā zināms, “Hizmet” Turcijā ir skolas un universitātes. Daudzi Turcijā uzskata, ka ir prestiži sūtīt savas atvases mācīties uz šīm skolām.
– Tā ir tikai neliela daļa sabiedrības. Kustība skolās bērniem skalo smadzenes. Viens no aizturētajiem, kurš kādreiz bija augsta ranga virsnieks, ir atzinis, ka kustība viņu izvēlējās no skolas, kur viņš bija labs skolnieks. Viņš ticis indoktrinēts, kad viņam bija 16 gadu. Pēc Turcijas konstitūcijas viņam ir jāpakļaujas pavēlēm, kuras dod augstākstāvošas militārpersonas, bet viņš pakļāvās pavēlēm, kuras saņēma no Gulēna. ASV televīzijā kādreiz rādīja seriālu “Amerikāņi” – tajā bija stāsts par krieviem, kas ieradās no PSRS. No viņiem gaidīja, ka viņi uzvedīsies kā amerikāņi, kļūs par ASV sabiedrības daļu, bet viņi rīkojās atbilstoši PSRS interesēm. Lai arī tas ir televīzijas seriāls, tajā ir daļa patiesības. Krievija aukstā kara gados patiešām šādi rīkojās. Šim stāstam ir līdzība ar Gulēna kustību, un tas diemžēl turpinājies kopš 70. gadiem.
– Kāpēc tagad Turcijā tiek atlaisti tiesneši, policisti, skolotāji un ierēdņi? Vai tad viņi rīkoja apvērsumu?
– Tāpēc, ka mums ir pierādījumi, ka konkrētie cilvēki bija daļa no Gulēna organizācijas. Nevar pieļaut, ka valstī eksistē vēl paralēlā valsts. Ja jūs kļūstat par vēstnieku, jūs pakļaujaties ārlietu ministram, viņš premjerministram un premjerministrs – prezidentam. Tā ir normāla subordinācija. Tā tas notiek arī citās sabiedrības struktūrās, bet nelaime ir tā, ka mums ir cilvēki, kas strādā citu labā, nevis valsts interesēs. Šie cilvēki tiks iztīrīti no valdības, tieslietu sistēmas, skolu sistēmas, universitātēm un arī no medijiem. Mēs zinām, ka šādu cilvēku ir ap 35 000, bet tas nav liels skaitlis Turcijai. Ja kāds grib mainīt Turciju, viņš var veidot partiju, doties uz vēlēšanām. Ja uzvarat, tad varat ieviest savus plānus un darboties demokrātiskā sabiedrībā, bet šie cilvēki neveidoja partiju, viņi mēģināja iefiltrēties valdībā, izmantojot manipulācijas. Viņiem nebija iespējas tikt pie varas, lai piedalītos vēlēšanās. Tā ir slepena organizācija, un tādām nav vietas mūsu sabiedrībā. Apvērsums izgāzās tādēļ, ka pučistiem nebija sabiedrības atbalsta. Valdība atzīst pretiniekus, kuri darbojas legāli. Visas četras Turcijas parlamenta partijas – Erdogana pārstāvētā AKP, sociāldemokrāti, nacionālisti un HDP, kas sastāv galvenokārt no kurdiem, – nostājās valdības pusē un parakstīja vienoto komunikē pēc puča.
