Kāpēc jūs tā mokāties? Kāpēc esat šajā biznesā, ja jau viss tik slikti un nav iespējams strādāt? 7
Daži nemokās. Daži savus restorānus jau ir aizvēruši. Arī Mārtiņš Sirmais teica, ja tā turpināsies, viņš vērsies ciet… Mēs nekoķetējam, prasot mazākus nodokļus kā citiem, diemžēl tas ir izdzīvošanas jautājums. Ja gribam dzīvesstila restorānus Latvijā, kaut kas ir jāmaina, ja negribam, tad jātaisa ciet.
Bet ar nodokļu optimizēšanu nodarbojas taču lielākā daļa ēdināšanas nozarē iesaistīto? Ne jau tikai dzīvesstila restorāni…
Četrus gadus mums bija restorāns vienā no bankām ar ātro pusdienu piedāvājumu. Dienā nāca ēst 600 – 700 cilvēku. Tas ir ļoti daudz. Peļņa gadā bija nulle, jo cilvēku maksātspēja diemžēl ir tāda, kāda ir. Pusdienu komplekta cena bankas darbiniekiem bija 1,90 eiro – gaļa, piedevas, salātiņi, dzēriens. Sākumā bija koncepts, ka cilvēks var likt, cik pats grib, un tad arī bija visādi joki, slēpa kotletes zem piedevām.
Visus nodokļus šobrīd var samaksāt tikai starptautiskās ātro ēdināšanas restorānu ķēdes, jo viņiem pašizmaksa saldētajam produktam ir ārkārtīgi zema. Pie kolēģiem, kam ir ļoti labi restorāni Vecrīgā, centrā, nākuši pārstāvji no “Hesburger” un piedāvājuši pārpirkt vietu. Vai tā ir izeja? Un ir labi, ka mums ir “Lido”, jo ilgus gadus viņiem izdevās ļoti veiksmīgi ar šīm starptautiskajām ķēdēm konkurēt un neļaut tām dominēt tirgū.
Vai varat atklāt, ko paredz topošā ēdināšanas nozares uzņēmumu ģenerālvienošanās?
Ģenerālvienošanās paredz, ka nozares lielākā daļa tirgus dalībnieku, pēc apgrozījuma vai darbinieku skaita, vienojas par minimālajām algām. Tas nozīmē, ka nozare nosaka, ka, piemēram, nevar maksāt mazāk par 4 eiro stundā un tad tā ir oficiālā alga. Mūsu nozare ir daudzskaitlīga – mums ir 26 tūkstoši darbinieku un ļoti daudz mazo uzņēmumu ar diviem trim darbiniekiem.
Valsts ieņēmumu dienests pārmet, ka mums ir salīdzinoši zemas vidējās algas nozarē. Taču neņem vērā, ka nodarbinām ļoti daudz studentu. Piemēram, “Vairāk saules” restorānos ir 24 viesmīles, kuras strādā no 40 līdz 60 stundām mēnesī. Valsts ieņēmumu dienests uzdod jautājumu – kāpēc neuzrādāt visas nostrādātas stundas? Uzrādām visas stundas, bet šīs viesmīles ir studentes. Viņas divas dienas nostrādā, saņem 70 eiro, ko uzņēmums maksā, un 200 eiro dzeramnaudās. Un vairāk viņas nestrādā, jo mācās.
Man ir darbinieki, kas var, piemēram, strādāt tikai pirmdien un piektdien, citas dienas brauc uz laukiem vai “Pozitivus”. Šie daudzie studenti velk uz leju vidējās algas rādītājus.
Vai ar ģenerālvienošanos jūs varat kaut ko mainīt šajā situācijā?
Šobrīd restorāniem ir ieteikums minēt mēneša noslēgumā, cik ir bijuši gadījuma darbinieku, piemēram, uz banketu rīkošanu. Viena mūsu ideja, kas patika gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan Finanšu ministrijai, ir vaučeru sistēma, kāda ir Itālijā, Austrijā un citur. Itālijā, ja vakarā ir bankets un vajag 10 cilvēkus, vai nu uzņēmuma īpašnieks aiziet uz kiosku un nopērk 10 vaučerus, vai darbinieks pirms darba nopērk šo vaučeru. Tajā brīdī, kad vaučers tiek pirkts, valstij tiek samaksāts nodoklis par to dienu. Mēs ierosinājām lietotni mobilajā telefonā, cilvēks atnāk uz darbu, es piereģistrēju, samaksāju vidējo nozares algu un uzreiz arī nodokli. Vai arī atnāk par pavāra palīgu, bet izrādās, ka abas rokas kreisās, es apturu lietotnē nodarbinātību, viņš ir divas stundas bijis, par to es nodokļus esmu samaksājis. Šobrīd, lai apkalpotu banketu, man jāpieņem 15 cilvēki darbā, un, ja nu kāds neatnāk, tad esi spiests viņu meklēt rokā visos veidos, lai varētu atbrīvot no darba.
Vēl bija priekšlikums par licenču sistēmu, kur būtu noteikts mēneša maksājums atkarībā no vietas, galdiņu skaita. Tāds reāls, paliels maksājums varētu atturēt jaunus censoņus ienākt tirgū. Tagad jebkuram pavāram vai advokātam ir ļoti vienkārši atvērt jaunu restorānu. Atver, pārvilina darbiniekus, tad saprot, ka neiet, atlaiž cilvēkus ar lielākajām algām, restorāna līmenis krītas, cilvēki nenāk. Ir samērā grūti strādāt, ja ir tāds darbaspēka trūkums. Sezonas laikā Jūrmalā notiek vairāksolīšana. Tā kā nav kas strādā, Jūrmala mēģina maksāt pusotru reizi vairāk nekā Rīgā, sakot, ka rudenī vērs vaļā jaunu vietu. Uzņēmēji ir kā ķīlnieki, jo īsti neko pat nevar aizrādīt saviem darbiniekiem. Viņš pieceļas, iziet un nākamajā dienā strādā citā restorānā.
Politiķi atļauj ievest vadītājus un speciālistus no ārvalstīm, bet zemeņu lasītāju un trauku mazgātāju vietas ir rezervējuši vietējiem vai tautiešiem no Anglijas. Būtu jau labāk, ja mēs paši šos procesus vadītu, bet pārējos darbus darītu sezonas darbinieki. Var taču normatīvajos aktos noteikt ierobežojumu, kas atļauj nostrādāt sezonu, un pēc tam jābrauc prom.
Bet viesmīlības biznesā apkalpojošam personālam, manuprāt, jāspēj tomēr komunicēt ar klientiem valsts valodā?
Tas ir uzņēmēja risks un izvēle.
Kuras ir potenciālas valstis, no kurām jūs varētu ievest darbaspēku?
Baltkrievija, Ukraina… Lai ievērotu vidējās algas prasības, tagad varam atvest pavāra līmeņa un augstākus speciālistus. Tātad pavāri ir uzbeki, kas visu vada, un pavāra palīgi un trauku mazgātāji ir latvieši.
